Ceturtdiena, 21.11.2024
Andis, Zeltīte

Comenius 2011. - 2013.

REZULTĀTI

LOGO prezentācija

prezentācija "Tikšanās Slovākijā"

prezentācija "Ziemassvētki"

 

Pārējos rezultātus skatīt ŠEIT!

 


 

ES Mūžizglītības programma

  

Comenius partnerības projekts 2011.-2013.g.

Back To Our Roots: Traditions And Customs Bring Us Together”

 

Projekta noslēguma tikšanās Campli, Itālijā
2013.gada 21.-24.maijā 

21.maijs
      No Pāvilostas līdz Giulianovai ir vismaz 2700 km, tādēļ lielākā dienas daļa paiet ceļā. Nogurdinošos pārbraucienus 100% kompensē apkārtnē esošās dabas ainavas. No lidmašīnas iliuminatora paveras skati uz sniegotām kalnu virsotnēm, neskaitāmiem līkumotiem ceļiem, apartiem tīrumiem un pa kādam saules apspīdētam mākoņu vālam; ceļš no Romas uz Giulianovu šķērso Apenīnu kalnus, kur izbraukšana no kārtējā tuneļa tiek gaidīta ar nepacietību, lai atkal ieraudzītu pārsteidzošus dabas un cilvēka veidojumus.
    Galamērķī esam pēc saules rieta, ieradušies vēl nav kolēģi no Lietuvas. Tiem, kuri tikušies iepriekšējās reizes, ir neviltots atkalredzēšanās prieks, pārējie ar prieku un atvērtību cenšas saprasties un iepazīties. Kārtējo reizi angļu valodas nezināšana stipri ietekmē savstarpējo komunikāciju, īpaši gadījumos, kad gribētos iesaistīties kādā diskusijā, bet reāli var tikai māt ar galvu un uzklausīt citu viedokļus. Priecē, ka Teramo provinces amatpersonas arī nav ar angļu valodu „uz Tu”, jo dažreiz viegāk, ja abas puses meklē vārdus, aktīvi žestikulē un taisa nedaudz komiskas grimases...

 

22.maijs
    Fenomenāli, kā dzied mazie ķipari! Visa skoliņa stāv uz kāpnēm un no visas sirds rauj vaļā – kurš par kuru skaļāk! Ar skaļām itāļu dziesmiņām mūs sagaida katrā no 3 skoliņām. Visur izstādītes, plakāti, darbiņi par projekta tēmu un projektā iesaistītajām valstīm. Dažādus darbus par tēmu vēlāk redzam ne tikai skolās, bet arī pilsētas mākslas galerijās.
Foto Inta Vīgante

 

 

    Pirmajā skolā skatos – re, viņu skolā formas! Visi vienādas krāsas tādos kā halātiņos, gan zēni, gan meitenes. Otrajā skolā visi bērni arī tumši zilos halātiņos! Pirmsskoliņas (vai bērnu dārza) ķipari arī halātiņos, tikai meitenes rozā, zēni gaiši zilos. Principā – ļoti praktiski, īpaši, ja strādā ar guaša krāsām vai ko citu tamlīdzīgu. Un arī simpātiski.
   Skolās mūs cienā ar dažnedažādiem skolēnu vecāku gatavotiem kārumiem – cepumiem, raušiem, plāceņiem... Emocionāli ļoti mīļi. Kamēr mēs nogaršojam dažādos itāļu kulinārijas labumus, drosmīgākie skolēni nāk un jautā: „Kā Tevi sauc?” un „Kā Tev iet?”
    Pēcpusdienā skatāmies uzvedumu par senajiem amatiem Itālijā. Lomās gandrīz visi skolas skolēni (skolā tiek integrēti skolēni ar garīgās attīstības traucējumiem, arī viņiem dažādas lomiņas epizodēs). Uzvedums garš, stundas divas, teksta daudz, tādēļ neviens īpaši nesatraucas, ja kaut kas aizmirsies – runātājs noskurinās, skatītāji no sirds sasmejas, un izrāde turpina savu gaitu.
     Visi projekta dalībnieki iemācījušies un dzied Pāvilostas himnu!
Foto Daiga Jēkabsone
23.maijs
    Neviens nav braucis šeit atpūsties, tādēļ jau pusdeviņos autobusā mērojam ceļu uz Campli universitāti.Tur paredzēta projekta noslēguma konference. Katras valsts projektu vadītāji prezentēja savu galveno darbu projektā – kā apkopoti zīmējumi grāmatā, kā veidots kalendārs, dziesmu albūma tapšanas process, kā apvienotas kāzu tradīcijas.

 

Pāvilostas vidusskolas Comenius projekta vadītāja Inta Vīgante uzstājās ar stāstījumu par projekta logo tapšanu.
Foto Marita Rolmane

 

 

     Pārtraukumos sarunājos ar skolas direktoru Sigitas Abalauskas no Lietuvas. Urrā, lai dzīvo krievu valoda! Runājam par izglītības sistēmu atšķirībām, problēmām, atalgojuma sistēmām. Nodomāju, viņiem daudz labu lietu, kādu būtu vērts ieviest arī Latvijā, ja vien...es būtu ministrs.
     Domāju, nav tik nozīmīgi, kā precas Kiprā, kā dzied Turcijā. Nozīmīga ir iespēja mūsu skolēniem un skolotājiem redzēt, dzirdēt, saprast, ka var būt savādāk – savādāka valoda, savādāka kultūra, savādāka attieksme.
    Pēc konferences paredzētas pusdienas īstā itāļu picērijā „Don Migel”. Ilgi gaidām transportu, kas mūs turp nogādās. Pēc ātras picu ēšanas (jo, kaut arī viss pasākums notika stāvot un saspiežoties draudzīgā čupiņā, visiem vienalga nepietika vietas) divas stundas uz picērijas kāpnītēm atkal gaidām autobusu. Bet šī jau trešā diena – pie mūžīgās gaidīšanas sākam pierast. Mums itāļi šķiet neorganizatoriski? Mēs viņiem noteikti šķietam pilnīgi traki! Tāpēc viņi ir viņi, bet mēs esam mēs!

 


24.maijs
    Jau septiņos jābūt gataviem ar čemodāniem sēsties autobusā atceļam uz Romu. Šoreiz ceļojam ar diviem autobusiem: pedagogi vienā, bērni dzied, smejas un ampelējas otrajā. Neliela ekskursija pa Romu gida pavadībā. Esam nedaudz pārsteigti – gide sākotnēji visu skaisti nostāsta itāļu valodā (apmēram pieciem skolēniem un diviem pedagogiem), tad īsākā formā angļu valodā. Lūk, tādai jābūt attieksmei pret savējiem! Pēcpusdienā pēc, patiesību sakot, nogurdinošās ekskursijas visi lecam autobusos. Tad tikai saprotam, ka projekts ir beidzies! Itāļu kolēģi netaisa īpašas ceremonijas, ja nu vienīgi aicinot ieturēt pusdienas....”Macdonald” ēstuvē!?! Tad nu arī paliek tāda nepabeigtības sajūta, ko atsver pievilcīgā Romas vecpilsēta un siltas saules pielets rīts Vatikānā.
Projekta dalībniece, skolotāja Daiga Jēkabsone

 


 

ES Mūžizglītības programma

 

 

Comenius partnerības projekts 2011.-2013.g.

Back To Our Roots: Traditions And Customs Bring Us Together”

 
Mājas darbs
"7 things from the past"

Hope Chest
Earlier hope chest was at all homes. It was meant for keeping handicrafts. When the girl got married she gifted all relatives with handicrafts from the hope chest.

 
Rye bread
It is baked of grounded rye grains and yeast. During the baking the most essential thing is master’s skills and hand making. Rye bread is real northerner’s dish. In Western Europe rye bread is also used in Germany and Scandinavia, especially in Finland and Baltic countries - Latvia, Estonia and Lithuania.
BELI BELIEF
The fuller hope chest, the hardworking and prosperous girl is.
Bread can’t be thrown down to the ground, because it is gift from God.
While cutting bread cutter cuts finger, then the cutter is meant to be greedy.
Bread can’t be put upside down, because of famine and poor harvest in future.
 
Wooden Toy – propeller
Earlier wooden toys were very common. Nowadays it is very healthy to use for playing wooden toys. It is natural and safe.
 
Wooden Spoon
Earlier different kind of wooden spoons were widely used. They were made of birch, oak, juniper, apple tree, cherry tree and other trees. Nowadays wooden spoons and spades are widely used in work with Teflon pans, kettles, pots.

 
Amber Angel
Adornment is made of amber and metal.
Amber is sun stone, formed of pine resin, which were in Baltic Sea for more than 30 - 90 million years.

 

Clay pot
Pottery is one of the oldest kinds of handicrafts. Almost all dishes were made of clay. Potters were great artists because it was not only a simple dish, but a piece of art. A lot of Latvian ornaments were used to decorate them.
There are parts of Latvia which are famous for this ancient work – pottery.
 
Knitted socks
Knitting was popular long time ago and in nowadays too. White socks with ornaments where meant as honor socks – which were given and worn in special occasions.

 
Peppermint Tea
Peppermint was meant as relaxing, painkilling and antiinflammation herb.
Herbal tea was geathered during sunny weather and latter dried. It is a special science to know when each herb must be geathered and dried. People believed that God is in nature, in each plant, tree even stone that is why each plant have special features to heel.
To mke herbal tea you have to boil water, pour it on the tea and wait till it draw. Can be used with honey.
 
Classes visiting and Comenius teachers lessons
for Lithuanian students 
11.04.2013. 
Viesošanās skolā

 
 
Viesus sveic mācību pārzine un direktors, ar dziesmām un dejām skolnieki
 
Skolēnu iepazīstināšana ar 7 lietām,
kas Latvijā sadzīvē izmantotas pagātnē un aktuālas arī mūsdienās.

 
 
Izmēģinām rotaļlietu
 
Cienājam ar Latvijā ražotiem saldumiem
  
Apmaināmies ar senatnē izmanototajiem darba rīkiem vai to izstrādājumiem
  
Ar citiem projekta kolēģiem apmeklējām apskates objektus

 
Ar ko lepojas lietuvieši?
 
Kauņā Zaļā kalna funikulieris – vecākais Eiropā.
Pilsētnieki to izmanto kā sabiedrisko transportu. Un kāpēc ne, ja par desmit santīmiem dažu minūšu laikā iespējams uzbraukt kalnā vai nobraukt lejā tā vietā, lai kāptu pa garajām kāpnēm.
Kauņas pils celta no 1360 - 1362. gadam senā ciema vietā, netālu no Nemunas un Neres satekas. Tā bija pirmā mūra pils Lietuvā un nozīmīga pilsētas aizsardzības sistēmas daļa. Pils celta, galvenokārt aizsardzībai pret krustnešu uzbrukumiem. Pils ir gotikas stila celtne, kurai bija divas aizsargmūru rindas, 2 torņi un to apjoza arī aizsarggrāvji. Tā ir vienīgā šāda veida pils Lietuvā. 1362. gadā pili izdevās izpostīt Teitoņu ordenim, bet no 1402 - 1408. gadam uz pils drupām tika uzcelta jauna pils, kuras fragmenti redzami arī šodien. Jaunās pils pagalmu apjoza 3.5 m biezi un 12 - 15 m augsti mūri, stūros tai bija 4 torņi - 2 apaļi un 2 četrstūraini, iekļūt pilī varēja caur 2 vārtiem. 16. gs. 2. pusē pils tika nocietināta ar mūra bastionu, kurš apjoza vienu no torņiem. Laika gaitā ap pili izveidojās pilsēta, bet savu nozīmi pils zaudēja pēc tam kad pilsētas rosība pārcēlās uz tagadējo rātslaukumu. Vislielāko postu pilij nodarīja nevis iekarotāji, bet gan plūdi Neres upē 17. - 18. gs., kuros pils zaudēja abus ziemeļu torņus un lielāko daļu aizsargmūra. Mūsdienās pils drupas ir iekonservētas un dienvidaustrumu tornī atrodas Kauņas reģiona TIC.
 
Trakai
   Vēsturiski no 1392. līdz 1430. gadam Traķi bijušiLietuvas dižkunigaitijas faktiskā galvaspilsēta dižkunigaiša Vītauta valdīšanas laikā.
     Dižkunigaiša Ģedimina valdīšanas laikā no 1323. gada kā Lietuvas galvaspilsēta tika veidota Viļņa, tomēr viņš mēdza uzturēties savā Traķu pilī, kur tagad 3 kilometri uz austrumiem no Traķiem atrodas Senie Traķi (Senieji Trakai). Pirmo reizi rakstos tie pieminēta 1337. gada hronikā kā Traķu kunigaitijas centrs, kurā no 1341. līdz 1382. gadam valdīja Ģedimina dēls Ķēstutis, bet Viļņas pilī līdz 1345. gadam kopā ar savu māti Jevnu valdīja viņa brālis Jaunutis. Traķos ap 1350. gadu piedzima nākamais Lietuvas valdnieks Vītauts Dižais
     Sakarā ar nepieciešamību pēc stiprākiem nocietinājumiem Ķēstutis 1350.–1377. gadā uzbūvēja jaunu pili zemes šaurumā starp Galves un Lukas ezeriem, bet pēc viena no Vācu ordeņa uzbrukumiem līdz 1377. gadam būvēja arī otru pili uz Galves ezera salas. Salas pils būvi pēc Ķēstuta nāves pabeidza tikai viņa dēls Vītauts, kas no 1392. gada pārsvarā uzturējās Traķos, kas šajā kļuva par Lietuvas faktisko galvaspilsētu.
   1409. gadā Traķiem piešķīra pilsētas tiesības un 1413. gadā tā kļuva par Traķu vaivadijas centru. 1413.-1414. gada ziemāŽilbērs de Lanuā rakstīja, ka "Traķos (Trancquenne) ir divas pilis, no kurām viena ļoti veca, visa taisīta no koka un pīta žoga, kas apklāts velēnām. Šī vecā pils atrodas kāda ezera vienā krastā, bet ar savu otru pusi tā vēršas klajā laukā. Otra pils atrodas cita ezera vidū, lielgabala šāviena atstatumā no vecās pils. Šī otrā pils ir pilnīgi jauna, taisīta no ķieģeļiem, pēc franču parauga."[1]
    Vēlāk Lietuvas politiskais centrs atkal pārvietojās uz Viļņu, bet karalis Kazimirs IV Traķus izmantoja kā savu rezidenci vēl 1477. gadā. Viņa dēls karalis Sigismunds (valdīja 1506-1548) ezerpilī izveidoja savu vasaras rezidenci.
    Krievu karaspēks nopostīja abas pilis krievu-poļu karā 1655. gadā un pēc tam tās pakāpeniski pārvērtās drupās. No 1929. līdz 1939. gadam pēc Polijas valdības rīkojuma tās pakļautībā tobrīd esošajā Traķu pilī (pilsēta starp pasaules kariem bijaPolijas sastāvā) notika atjaunošanas darbi, kas tika pārtraukti pēc PSRS okupācijas. Tomēr vēlāk darbi turpinājās un ezerpils galvenā torņa atjaunošana tika pabeigta 1961. gadā, tomēr tad būvdarbus pārtrauca sakarā ar pārmetumiem par "Lietuvas feodālās pagātnes slavināšanu". Rekonstrukcijas darbus pilnībā pabeidza jau pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā
 
Velna muzejs glabā sevī ekspozīciju ar dažādām velna figūrām. Muzejā dzīvo aptuveni 3000 velnu figūras no visas pasaules, kas veidotas no koka, porcelāna, stikla, tekstila un papīra. Velnu kolekcija ietver arī maskas, raganas un citas mitoloģiskas būtnes. u.c.

 


 

ES Mūžizglītības programma

  

Vasara decembra vidū,
mandarīni un...savvaļas pērtiķi.

   No 9.-15.decembrim starptautiskā Comenius projekta „Back To Our Roots: Traditions And Customs Bring Us Together” ietvaros, tikām uzaicināti uz projekta darba grupas tikšanos sadraudzības skolā Spānijā, Andalūzijas apgabalā, Seviļā. Mūsu uzdevums bija atskaitīties par paveikto un saskaņot turpmākos darba plānus.
 

   Pēc aukstās ziemas un lidmašīnas reisa kavēšanās puteņa dēļ Frankfurtē, D-Spānijas pilsēta Malaga mūs sveica ar +210C grādiem, kalniem, sauli...un mandarīnu kokiem uz ielām. Vēl tikai 3 stundu ceļojums līdz Seviļai. Ielās tur ieraudzījām uz Ziemassvētkiem ar lampiņām izgreznotus mandarīnu kociņus, kuros redzami lieli, oranži dabīgie rotājumi- mandarīni. Par tiem varējām brīnīties ik uz soļa! Viss šis salikums mums likās tikpat nesaderīgi, kā, Spānijā esot, iedomāties par salu un sniegu Latvijā. Kolēģi mums bija sagādājuši iespēju baudīt Flamenko šovu - tas bija kaut kas vienreizējs acīm un dvēselei!

Sadraudzības skolā mūs sagaidīja skolotāji un skolēni ar dziesmām un dejām. Ļoti aizkustināja no papīra rociņām veidotā egle, komiksi ar projekta dalībnieku attēliem, vecāku sarūpēti, mājās gatavoti saldumi.

   Pēc koncerta nācās secināt: mēs varam lepoties ar mūsu skolu, skolēniem un uzstāšanos augsto līmeni. Apspriedes ilgums liecināja par dažādu tautību, temperamenta un nacionālām atšķirībām un dīvaino izpratni par lietām. Secinājumi: lieti noder angļu valodas zināšanas; mēs protam labi saplānot un organizēt!
    Ļoti labi strādāja gids Seviļā, kurš ar savu atraktivitāti spēja pārvērst orientēšanos pa pilsētas leģendārākajām vietām par samērā aizraujošu izklaidi. Tikām iepazīstināti arī ar spāņu ēdieniem, tikai žēl, ka stipri vienveidīgiem. Tā arī izpalika mūsu iecere saēsties olīves un mandarīnus. Spāņiem neienāca pat prātā mūsu slēptās vēlmes?!

  Secinājums: spāņu kolēģiem priekšstats par viesu uzņemšanu ir stipri atšķirīgs un nesakrīt ar mūsējo, tādejādi nācās piedzīvot ne vienu vien „pārsteigumu”.

   Atceļā no Seviļas iepazīstam Malagu. Mūs lutina siltais laiks un saule (spāņiem tā ir ziema un viņi atbilstoši arī apģērbušies). Tāpēc mēs ar savu vasarīgo apģērbu, pastaigu pludmalē un Vidusjūras ūdens testēšanu piesaistījām uzmanību. Taču pēc pelēkās pludmales grants pieskārieniem pēdām, tā pa īstam tikai var novērtēt savu skaisto Pāvilostas jūrmalu!

   Mūsu brauciena odziņa – Gibraltārs, Apvienotās karalistes aizjūras teritorija ar izcili skaisto klinti un vienas dienas laikā kājām izstaigājamo teritoriju, Eiropas galapunktu un skatu uz Marokas krastiem. Piedzīvojumu pilnais ceļojums 450m augstajā klintī radīja te vilšanos, te apbrīnu, te satraukumu, emocijas sita augstu vilni...jo tūristu karte bija stipri aptuvena (Gibraltārs joprojām ir militāri stratēģisks objekts). Vēlme satikties ar vienīgiem savvaļas pērtiķiem Eiropā – magotiem - ņem virsroku un mēs turpinām nervus kutinošo kāpšanu klintī. O-jā, pērtiķu tur ir daudz! Ticējums vēsta, ka Gibraltārs piederēs britiem tik ilgi, kamēr šeit dzīvs būs kaut viens no pērtiķiem.

   Kāpšana klintī izvērtās par veselu piedzīvojumu ar pamatīgu fizisko slodzi, ar brīnišķīgiem skatiem, pērtiķu draudzības izpausmēm, lielu vēju, Vidusjūras zilganzaļo ūdeni. Grūti pat pateikt, kas tieši tur visvairāk aizrāva? Tas bija VISS KOPĀ!

     Mājupceļā jau apspriedām 2013.gada rīcības plānu, sastādījām veicamo uzdevumu grafiku.

Paldies ceļabiedriem par pleca sajūtu un īstu komandas garu,

 mājāspalicējiem – par rūpēm un darbu.

 
 
Vizītes dalībnieku iespaidus apkopoja Inta Vīgante,

 Comenius projekta vadītāja Pāvilostas vidusskolā

 

ES Mūžizglītības programma

 

Comenius Radomā, Polijā

  No  8. – 14. oktobrim 12 skolēni – Andra Lanka, Evita Lazukina, Anna Elīza Šēna, Kate Štokmane, Evita Jakovļeva, Annija Krista Bērziņa, Krista Piļķe, Renards Rolmanis, Kārlis Vītols, Agnese Kurčanova Kraģe, Ilze Ieva Vilne, Una Sekača un 4 skolotājas no Pāvilostas vidusskolas Comenius projekta „Back To Our Roots: Traditions And Customs Bring Us Together” ietvaros pavadīja Polijā. Visu pirmo dienu ceļojām uz Radomu. Vakariņās „žureks” - poļu nacionālā zupa, līdzīga mūsu skābeņu zupai. Cik patīkami baudīt zupu pēc daudzajām tostermaizēm pa ceļam.
    9. oktobī dodamies uz Radomas skolu. Ieraugot sagaidītājus, Latvijas karodziņus un skaļu „labrīt” starp daudzām citām valodām, pakrūtē sāk velties emociju kamols. Skolas direktors sagaidīja ar poļu tradīciju – sālsmaizi - „...vēl nekad tik jauki nebiju sagaidīta un es sajutos īpaša”. Pēc skolas apskates mūsu uzdevums bija vadīt mācību stundu. Šajā skolā augstākais vērtējums ir 6, bet zemākais 1. Mācot rotaļu „Tūdaliņ, tagadiņ”, poļu bērni bija ļoti atsaucīgi un ieinteresēti, tik patīkami bija dzirdēt, kā viņi dzied latviski un dejo ar mums. Patika skapīši, kur skolēni liek savas lietas, „dzīvīgie” kabineti ar gaumīgiem materiāliem pie sienām. Visvairāk aizkustināja klase, kura mums dāvināja pašgatavotus taurenīšus. Skolā notika koncerts, tajā ikvienas valsts pārstāvji varēja sajusties īpaši – skolas koris izpildīja dziesmu katras valsts valodā. Taču vislepnāk jutās pāvilostnieki, kad poļu bērni sāka dziedāt Pāvilostas himnu. Tas bija ļoti aizkustinoši. Tad tu aizmirsties un domā par to, cik esi lepns, ka dzīvo tik mazā pilsētā ar tik lielām bagātībām. Mūsu skolas ansambļa meiteņu uzstāšanās lieliska! Lepnums! Visi aplaudēja un dejoja līdzi – neaprakstāmas emocijas!
   Pēc pusdienām, kur mēs „iepazināmies” ar kartupeļu klimpām, mūs aizveda uz Radomas brīvdabas muzeju. Tur paši cepām maizi un kūlām sviestu, vijām auklas. Iznākums bija pārsteidzošs - liekas, kaut ko tik garšīgu nebijām ēduši sen! Vēlāk ekskursija pa Radomu ar ļoti smaidošu gidu.
   10. oktobrī mēs ceļojām uz Varšavu - pilsētu, kuru sargā Nāra. Tur apmeklējām Varšavas kara muzeju, tas bija tiešām iespaidīgs, liels un aizraujošs. Dunošie sirdspuksti par godu cīnītājiem. Bijām pārsteigti par audiogidu - tāds aparāts, ar kuru varēja klausīties stāstījumu par muzejā izvietotiem eksponātiem. Jātzīst, interesantākā muzejā neesam bijuši, tur būtu vērts vēlreiz aizbraukt; nekad nedomāju, ka man var tik ļoti patikt uzturēties muzejā. Pusdienās ēdām zupu maizes klaipiņā un četru veidu pelmeņus – gardi! Skolas vecāku padomes organizētajās vakariņās tikāmies ar visiem projekta dalībniekiem un vecākiem. Ideāla skolas un vecāku padomes sadarbība un atbalsts. Neviens nebija gaidījis, ka viss būs tik svinīgi – vakariņojām restorānā, kur ik detaļa bija pārdomāta un perfekta, tas bija kā sapnī. Restorāns bija tik „glauns” un mēs nezinājām, kā īsti uzvesties. Mums pasniedza kartupeļu biezputru ar pīles gaļu jāņogu mērcē, desertu. Ansambļa meitenes atkal uzstājās, īpaši iepriecinot poļus, izpildot dziesmu poļu valodā. Pat oficianti dejoja līdzi! Skolas direktors katram dalībniekam pasniedza dāvanu un sertifikātu par piedalīšanos.
   11. oktobri pavadījām nīkstot viesnīcā, saistībā ar transporta sarežģījumiem. Ilgo gaidīšanau kompensēja skolotājas noorganizētās bagātīgās pusdienas. Izbraucām tikai trijos pa dienu, un kā atalgojums bija iespēja divas stundas pavadīt iepirkšanās centrā. Zakopanē mūs sagaidīja kalnu namiņš ar mājīgām istabiņām.
    12. oktobra rītā Tatri mūs sveicināja ar saulainu rītu, tāpēc devāmies kalnos ar labu garastāvokli. Kaut gan pašā Zakopanē spīdēja saule un bija silts, augšā Tatros bija diezgan bieza sniega sega, izbaudījām krāšņo ainavu un safotografējām daudz skaistu bilžu. Takas bija slidīgas un šķita bīstamas, kā rezultātā tapa smieklīgi video. Daži iespaidi:
  • bija diezgan bailīgi braukt ar pacēlāju;
  • braucot augšā, aiz pārsteiguma pat asaras saskrēja acīs;
  • skats bija neaprakstāms, šī diena man no visām patika vislabāk;
  • tur augšā bija ļoti auksti un slidens, bija bail, ka nenokrītu;
  • ja līdz šim tik augsti kalni bija redzēti filmās, tad tagad es tur stāvēju un...baudīju;
  • sāka snigt, sen nebiju jutusi sniegu uz sejas;
  • kalnu augšā bijām uz valstu robežas – te Polijā, te Slovākijā;
  • tas bija tik pasakaini un burvīgi, ka pat vairs negribējās nekur iet, vienkārši palikt tur augšā. Tas tiešam bija skaistākais, ko esmu redzējusi un es to nekad neaizmirsīšu;
  • nekad neesmu redzējusi tik skaistu skatu – galva mākoņos un sniegs sejā;
  • paldies par kalniem, kur katru reizi paliek daļiņa no manis, bet daļa no tā varenuma paliek manī;
  • par kalniem var stāstīt tik daudz, bet vienu gan varu teikt: „Es tur atgriezīšos!”
   
   13. oktobrī atceļā no Zakopanes, ieskatījāmies Krakovas vecpilsētā. Sasveicinājāmies ar Vāveles pili un tās sargu - pūķi, kurš spļauj uguni. Vecpilsētā mūs sagaidīja senais tirgus laukums, kur joprojām ik stundu trompetists atskaņo „heinal” signālu. Tad ceļojām līdz mūsu naktsmītnēm Augustovā. Arī visu nākamo dienu pavadījām ceļā, līdz vakarā atgriezāmies Pāvilostā.
    Mums ļoti patika šis ceļojums, iepazīstot poļu cilvēkus, ēdienus un pilsētas. Pārsteidza poļu tautas laipnība un viesmīlība.Visa nedēļa pagāja kā pasakā, kurā teikts: trīs dienas ēda un dzēra, es arī tur biju, ja netici, atnāc un apskaties!
    Paldies visām skolotājām – Dacei Bunkai, Baibai Arājai, Ainai Jakovļevai, bet īpašs PALDIES skolotājai Intai Vīgantei par pacietību un stiprajiem nerviem to visu organizējot:
  • ļoti jauka un labi saorganizēta ekskursija;
  • šī ceļojuma laikā Jūs izdarījāt visu, lai mēs justos labi un aizsargāti;
  • skolotājai vajadzētu saņemt ordeni par neatlaidību, pacietību un pozitīvismu;
  • prot visu nokārtot, saplānot tā, lai visiem būtu interesanti;
  • saglabā vēsu prātu pat visneparastākajās situācijās;
  • smaidīga, saprotoša un dzīvespriecīga;
  • stipra un izturīga, labs ceļabiedrs;
  • stipri nervi un laba humora izjūta;
  • best guide ever! (vienmēr labākais gids!).
                                                                                                                                                                    Dalībnieku iespaidus apkopoja Ilze Ieva Vilne
Foto: Renards Rolmanis, Kārlis Vītols
P.S.
Paldies pašvaldības vadītājam Uldim Kristapsonam, šoferiem Egonam, Arnim un kolēģiem par palīdzību un atbalstu sarežģīto situāciju risināšanā ceļojuma laikā. Bieži nervu spriedze bija tik liela, ka uz tiem varētu spēlēt kā uz ģitāras stīgām..., bet visu atsvēra jauniešu un kolēģu emocionāli piesātinātie ceļojuma iespaidi un pateicības vārdi par kopā pavadīto nedēļu.
                                                                                   Comenius projekta vadītāja Pāvilostas vsk. Inta Vīgante
 
pēc kopīgās mācību stundas Radomas skolā
 
Ai, varenie Tatri!
 
Visi tikšanās dalībnieki Varšavas vecpilsētā.
  

ES Mūžizglītības programma

 

Karstais Comenius kultūras

kokteilis Kiprā
 
       Šā gada noslēguma braucienā ar komandas padarīto mājasdarbu bagāžā, no 6.-13. jūnijam devāmies uz tālo, grieķu mītiem un leģendām apvīto zemi – Kipru. Ceļš uz Kipru aizsākās agri no rīta un beidzās pusnaktī Kipras lidostā – Pafosā. Izkāpjot no Ryanair lidmašīnas, gaisā virmoja īpašs Kipras gaiss ar neparastu smārdu, kuru, ļoti iespējams, radīja karstais, mitrais gaiss sajaukumā ar jūru un neskaitāmajiem, gandrīz saulē izkaltušajiem savvaļas augiem.
     Theo – vienmēr laipns un smaidīgs sagaidīja mūs lidostā , lai aizvestu uz viesnīcu „Aquamare”. Un lūk, pirmais kultūršoks – kipriešiem mašīnas stūre labajā pusē gluži kā angļiem! Izrādās, ka no 1878. – 1960. gadam Kipra ir bijusi Anglijas kolonija, kur angļi atstājuši savu tradīciju un kultūras devu.
    Nākamā diena iesākās ar Vidusjūras šalkām aiz loga, kas mūs modināja jaunai dienai. Devāmies uz Stroumpiou ciema mazo skoliņu, kurā mācās tikai ap 45 bērni no pirmās līdz sestajai klasītei. Skolēni, rindiņā gar žogu sastājušies, smaidīgi gaidīja mūs ierodamies. Sasveicinoties ar Kipras kolēģiem, ieguvām iesauku „piena cilvēki”, jo uz viņu fona izskatījāmies tādi bāli jo bāli.
Skolā skolēni un skolēnu vecāki bija parūpējušies par priekšnesumu, kura neatņemama sastāvdaļa bija grieķu „sirtaki” un partnervalstu dziesmas oriģinālvalodās. Katram skolotājam tika pasniegta roze, kas mūs priecēja līdz pat prombraukšanas dienai, un konservēts valrieksts, ar kuru cienā ikkatru viesi.
     Lai gan skola bija maza, tomēr mūsdienīgi aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām, kuras skolotāji un skolēni demonstrēja praksē. Pēc skolas apskates un priekšnesumiem, vecāki bija izcepuši dažādus tradicionālos saldos ēdienus. Tālāk devāmies uz vīna ražotni SODAP, kurā iepazinām vīna darītavu un baudījām degustāciju. Šajā uzņēmumā strādā daudzu skolēnu vecāki un ierosinājums apmeklēt vīna ražotni bija vecāku ideja. Vīnogas Kiprā tiek ievāktas septembrī, tas ir laiks, kad par godu vīna dievam Dionīsam Stroumpiou ciemā tiek svinēti vīna svētki, kuros ierodas viesi no visām Kipras pilsētām.
     Piektdiena sākās samērā agri, jo devāmies uz Pafosas centru ar sabiedrisko transportu, kuru paši Kipras skolotāji praktiski neizmanto, jo nelielās teritorijas dēļ izbraukā visu ar mašīnām. Pilsētas apskates laikā pabijām pie Amora strūklakas, kurā pats Amoriņš saldi guļ. Pie strūklakas bija jāuzvedas ļoti klusi, jo, kā zināms, ja Amors pamostas, tas var savas mīlas bultas raidīt visneiedomājamākos virzienos.
Vakarā tikām ielūgti uz „kāzām” (teatralizētu uzvedumu) Stroumpiou skolā. Pirms kāzām tika svinēts 6. klases izlaidums, kur skolēnus uz skatuves apsveica tēvi. Skolotāji bija ieguldījuši milzīgu darbu, lai ar skolēniem kopā sagatavotu un nospēlētu kāzas Kipras stilā.
Nākamā dienā balles kleitas bija jānomaina pret ērtiem apaviem un šortiem, jo devāmies safari izbraucienā. Apskatījām jūras alas, kurās roņi apmetas, lai radītu mazuļus, apstājāmies pie nelielas baznīciņas, lai pēc tam dotos tālāk uz Avakas Gorge dabas parku. Uzņēmuši spēkus vietējā tavernā (krodziņā), devāmies uz Laras līci, kuru mēdz dēvēt arī par bruņurupuču pludmali, jo ik gadu zaļie bruņurupuči šo vietu izmanto, lai dētu olas. Par ligzdas esamību liecināja dabas aizsargu izvietotie norobežojumi ar uzrakstu: „Bruņurupuča ligzda. Lūdzu netraucēt!”. Diemžēl nevienu zaļo bruņurupuci neieraudzījām, bet silto un ārkārtīgi sāļo Vidusjūras ūdeni gan izbaudījām.
Kiprieši prot sagādāt pārsteigumus. Viens no tādiem bija arbūzi un halumi - tradicionālais Kipras siers. Arbūzi pazuda viens pēc otra un visi apmierināti devāmies uz Afrodītes vannu, kurā nomazgājot seju ikviens var kļūt jaunāks.
     Svētdien mums tika piedāvāta iespēja apskatīt arheoloģisko parku un karaļa kapenes. Kapenēs tika apglabāti ļoti turīgi cilvēki, kuriem aizkapa dzīvei līdzi tika doti daudz un dažādi vērtīgi priekšmeti. Liels daudzums atrasto priekšmetu ir izvesti gan uz Angliju, gan Ameriku, to skaits mērojams vismaz 100000 lietās. Uzskatām, ka Kiprai tas ir ļoti liels kultūrvēsturiskais zaudējums.
      Pēcpusdienā devāmies uz Venēras klinti, kur no jūras putām dzimusi pati Venēra. Nostāsti liecina ka šai vietā var atgūt jaunību.
     Kipra noteikti ir iecienīts tūristu galamērķis, gandrīz katrā veikalā un kafejnīcā kāds ar mums varēja sarunāties angliski, krieviski, sastapām pat pārdevēju no Latvijas.
     Viena no iecienītākajām tūristu atrakcijām ir brauciens ar laivu, kurai ir stikla pamatne „glasboat”. Baudījām stundu garu braucienu, kur laivas vadītājs izstāstīja par savu profesiju, kas saistīta ar niršanu un jūras augu un zāļu vākšanu, kas nodrošina viņu iztiku paralēli tūrismam.
    Ļoti daudzi kiprieši darbojas ģimenes uzņēmumos - vai nu vada viesnīcu, vai tavernu. Audzē banānus, kas gan izskatās mazi un zaļi, tomēr garšo fantastiski, olīvas, kas arī ir Kipras neatņemama sastāvdaļa, apelsīnus, arbūzus, greipfrūtus un citus augļus, kurus var iegādāties gan no ceļmalās stāvošiem pārdevējiem, gan vietējos tirdziņos.
    Prombraukšanas dienā no piena cilvēkiem vairs nebija ne ziņas, ne miņas. Nodegušas (pareizāk – apdegušas) brūnas devāmies uz lidostu, lai dotos mājās rakstīt atskaites par pirmā projekta gada darbu. Paveikts ir daudz pateicoties mūsu fantastiskajai skolēnu un skolotāju komandai (S.Ansone, I.Ozoliņa, M.Rolmane, D.Bunka, A.Ansone, A.Lācīte, D.Jēkabsone) Intas Vīgantes vadībā. Liels, paldies, skolas ansamblim (K.Štokmane, A.E.Šēna, A.Lanka, E.Jakovļeva, E.Lazukina), kurām nācās mēles mežģīt grieķu, poļu, itāļu, spāņu, lietuviešu un slovāku valodās.
    Labs darbiņš, kas padarīts!
Ilze Ozoliņa un Inta Vīgante
Foto: Darina Fedorova SK

ES Mūžizglītības programma

 

Pāvilosta - Stambula


     Eiropas Savienības un VIAA finansētā projekta „Comenius” ar nosaukumu „ Back to our roots: traditions and customs bring us together” ietvaros no 20-26. aprīlim Pāvilostas vidusskolas skolotāji – Inta Vīgante, Ilze Ozoliņa, Aina Ansone, Marita Rolmane – un skolēni – Terēze Cābele, Miķelis Emīls Horna, Endijs Klaks, Renards Rolmanis, Laine Šildere un Henrijs Tomilovs – viesojās Stambulā, Turcijā. Kopā ar mums bija arī projekta dalībnieki no Lietuvas, Polijas, Slovākijas, Itālijas, Spānijas, Kipras un Turcijas.
     Satraukums un neziņa valdīja jau no paša ceļojuma sākuma – kā būs dzīvot turku ģimenē, ko dos ēst, kā varēsim sazināties? Kur nu vēl piedzīvojumi lidostā – kāds mugursomā atstājis šķēres, cits šampūnu, vēl daži, izgājuši no lidostas, tikai pēc 15 min atrada ceļu atpakaļ, un tā katra turpmākā diena nesa sev līdzi neskaitāmus pārsteigumus un atklāsmes.
    Šis nebija parasts tūrisma brauciens, kur ceļotāji pārsvarā seko gidam pa nozīmīgiem objektiem, muzejiem un dzīvo viesnīcā. Mēs, skolnieki, dzīvojām katrs savā ģimenē. Kādam jaunais tētis ir inženieris, kādam strādā balonu fabrikā, citam – ķīmijas skolotājs. Kādā no ģimenēm lūgšanu laikā izslēdz TV un datorus, citā – visi dzied līdzi TV atskaņoto valsts himnu... Ģimenēs angliski runāja pietiekami, lai mēs varētu saprasties. Jaunie brāļi un māsas bija 11 – 14 gadu veci, ar kuriem pavadījām ik brīdi visu ceļojuma laiku.
     Skolā bija izveidots tāds kā dzīvais muzejs, kur skolnieki rādīja turku paražas un bija izvietoti tradicionāli priekšmeti. Pat mazs teātris par kāzām bija izveidots. Pirms došanās uz Stambulu, mums bija jāgatavo mājasdarbs – mācījāmies dziedāt visu 8 valstu dziesmas oriģinālvalodā un sagatavojām arī priekšnesumu. Turkiem ļoti labi sanāca latviešu dziesmiņa „Čuči guli, mazais šmuli”.
     Kopā ar visiem projekta dalībniekiem bijām ekskursijā uz Stambulas vecpilsētu, kur apmeklējām slaveno Sv. Sofijas katedrāli, Zilo mošeju, kurā ieeja atļauta bez kurpēm, un Topkapi pili, kurā jau 600 gadus nepārtraukti lasa Korānu. Lai no ekskursijas Eiropas daļā tiktu uz mājām Āzijas daļā, milzīgā sastrēgumā 25 km braucām 4,5 stundas. Kuģi starp pilsētas daļām ( Eiropas un Āzijas) viņiem ir ierasts transportlīdzeklis šķērsojot Bosfora šaurumu. Turku autovadīšanas prasmes un braukšanas stilu var tikai apbrīnot!
       23. aprīlī visā Turcijā atzīmē Valsts neatkarības dienu un norisinās Bērnu festivāls. Vedām līdzi tautastērpus un savas dejas un dziesmas rādījām arī citiem. Daudzi atzina, ka tieši mūsu priekšnesums bijis vislabākais. Tajā dienā jutāmies kā zvaigznes, jo ārkārtīgi daudz cilvēku apbrīnoja mūsu tautas tērpus un vēlējās ar mums fotografēties.
     Otrdienā atpūtāmies ar ģimenēm – citi gāja uz iepirkšanās centru, citi devās uz Lielo tirgu. Sanāca arī kādā mācību stundā pasēdēt. Skolotāji skolā ģērbušies solīdi - uzvalkos un kostīmos, bet uz stundām dodas baltos halātos, lai nenosmērētos ar krītu. No rītiem pie skolas visi dzied himnu, skolēniem jāvalkā uniformas-smilšukrāsas bikses un dzelteni krekliņi ar skolas emblēmu. Lielākā daļa skolotāju ir vīrieši. Mūsu sadraudzības skolā mācās 1900 bērnu un turpat pāri ielai ir vēl viena tāda pati. Dzīvojām jaunajā Stambulas pilsētas daļā Pendik, kur pārsvarā ir tikai 6-stāvu daudzdzīvokļu nami.
        Satiekoties savā starpā, pārrunājām, ko ģimene devusi ēst, kur esam bijuši u.c. Turki ir ļoti viesmīlīgi un atsaucīgi. Varētu teikt, ka viņiem daudzas lietas ir galējībās – ļoti skaļš, salds, pilns, lēns. Kavēšanās par vismaz stundu ir ierasta lieta. Projekta oficiālajās vakariņās cienājāmies tradicionāliem kebabiem. Brīvajā laikā baudījām kartingu braukšanu, boilinga spēli, āra atrakcijas un 350 C karstumu.
       Ceļojumā redzējām īsto Turciju, to, kādā dzīvo cilvēki, nevis rāda tūristiem. Turku tualetes (seno laiku „ pedāļi”), daudz miermīlīgu suņu uz ielām, cilvēkus, kas bez izņēmuma uz mums lūkojās. Mošejas, kuru aicinājumi uz lūgšanām 5 reizes diennnaktī bija kā modinātājs arī no rītiem. Turku tēja un kafija. Saldumi. Liela pieredze, jauni draugi, kontakti un solījumi braukt atpakaļ, jo tur patiešām bija lieliski. Paldies skolotājai Intai, kura deva šo iespēju padzīvot ļoti atšķirīgā kultūras vidē!

Projekta dalībniece Laine Šildere 
 

ES Mūžizglītības programma

 

DALĪBA STARPTAUTISKĀ PROJEKTĀ- BRAUCIENS UZ SLOVĀKIJU
 
    Comenius projekts Pāvilostas vidusskolā (Back to Our Roots: Customs and Traditions Bring Us Togeather, latviskojot „Atpakaļ pie saknēm jeb tradīcijas saved mūs kopā.”) ir uzņēmis apgriezienus. Oktobrī, izbaudot septiņu dalībvalstu pārstāvju viesošanos Pāvilostā, mums divām skolniecēm (Ievai Kangīzerei un Andai Uzarei)
   19. februārī bija tā lieliskā iespēja piedalīties braucienā uz Košici kopā ar trim skolotājām Intu Vīganti, Ilzi Ozoliņu un Solveigu Ansoni. Spītējot putenim, smaidīgas un sajūsmas pilnas ieradāmies Rīgas lidostā. Īsinot laiku lidmašīnā, fotografējām brīnišķīgos skatus pa lidmašīnas logu un spēlējām „kartupeļus” ar fizikas skolotāju. Veiksmīgi nolaižoties Košices mazajā lidostā, pēc neliela mirkļa jau sirsnīga atkal satikšanās ar Slovākijas partneriem. Mēs jutāmies īpašas, jo varējām dzīvot pie Slovākijas projekta vadītājām. Liels izaicinājums bija angļu valoda. Cik laba bija sajūta, ka mūs saprot un mēs saprotam ko jautā vai atbild! Skolotājas Inta Vīgante, Ilze Ozoliņa un Solveiga Ansone devās uz viesnīcu, bet mēs pie savām ģimenēm. Izbaudījām slovāku bērnu ikdienu. Kopā ar turku, slovāku un poļu bērniem veidojām ar diegiem un naglām sirsniņas uz koka pamatnes, izmantojot nagliņas un krāsainus diegus, šāvām šautuvē, spēlējām volejbolu, batikojām iepirkumu maisiņus, veidojām māla traukus skolotāja Džona vadībā un pat ievingrinājām kājas, dejojot slovāku tautasdejas. Lai gan 50 gadus vecā skoliņa bija ļoti maza, tikai aptuveni 150 bērni, klases bija aprīkotas ar modernām tehnoloģijām un izskatījās mājīgas un pat ar patriotisma piesitienu, jo katrā klases telpā pie sienas rotājās valsts karogs un ģerbonis. Apmeklējam ekocentra „Sosna” mājiņu ar dārzu. Skolēni šeit brauc, lai mācītos sēt, stādīt un audzēt, taupīt dabas resursus un nepiesārņot vidi. Tā kā pati skola ir eko skola, kas ir iesaistījusies eko projektā, tad visur ir izvietotas vairākas tvertnes atkritumu šķirošanai. Uzzinājām, ka katru gadu veselu nedēļu skolēniem ir iespēja mācīties slēpot un peldēt. Visspilgtāk atmiņā palikuši sniegotie kalni – laiks bija silts, saulīte ripoja pa zemes virsu, dāvājot mums iespēju pilnībā izbaudīt Augstos Tatrus, kur pa sniegotajām takām baudījām kalnu neticamo skaistumu. Dienas beigās baudījām 2 km garu nobraucienu ar ragaviņām. Skolotājas, kuras ilgi nedomāja, brauca pirmās, mēs aiz viņām. Vakarpusē sārtiem vaigiem un neaprakstāmiem iespaidiem devāmies atpakaļ uz Košici. Košices centru mums izrādīja zinošs un atraktīvs gids. Slovāku ģimenes mums dāvāja iespēju apmeklēt 10 japāņu bundzinieku koncertu Košices arēnā, kas ilga veselas divas stundas - tas bija patiešām iespaidīgi. Trijos naktī, Košices lidostā, visi samiegojušies un noguruši, viens otru apskāvām un atvadījāmies, sakot milzīgu paldies par četru dienu piedzīvojumiem pilsētā, kas 2013. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ar to mūsu piedzīvojums nebeidzās, jo mājupceļā vienu dienu palikām Čehijas galvaspilsētā Prāgā, vietā, kur tāpat kā Slovākijā kafejnīcā nevar dabūt tomātu sulu. Taču tomātu sula neatsver to fantastisko skaistumu ar kādu mūs priecēja Prāga. Kārļa tilts, rātslaukums, ar tūristu pūļiem, „dejojošā māja” lika arī mums izvilkt fotoaparātus un knipsēt vēsturisko ēku skatus. Pabijām vaska muzejā un viduslaiku spīdzināšanas pagrabā, kur baisi metās, skatoties uz visiem šiem viduslaiku moku rīkiem. Mājup lidojām ar pārsēšanos. Vēl tikai Amsterdamas lidosta ar jautrajiem lidostas darbiniekiem un tad jau Rīga – pelēka, drūma, bet vienalga mīļa. Par šo ceļojumu mums vienmēr atgādinās pārsimts fotogrāfijas, neaizmirstamas sajūtas un gūtā pieredze. Plāni lieli, turpmākie uzdevumi daudz, darba pietiks visiem, lai sagatavotos nākamai tikšanās reizei Turcijā aprīlī.
 
     Projekta vadītāja INTA VĪGANTE, skolotāja ILZE OZOLIŅA,
IEVA KANGĪZERE un ANDA UZARE

 


 

 
Starptautisks projekts Pāvilostas vidusskolā!
 
      Šogad pirmo reizi Pāvilostas vidusskola iesaistījusies daudzpusējā skolu partnerības projektā Comenius, kurš ilgs līdz 2013.gada 31.jūlijam, ko atbalsta ES un Valsts Izglītības Attīstības aģentūra.  Tajā piedalās 8 valstis – Itālija, kas ir galvenā koordinatorvalsts, Kipra, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Spānija un Turcija. Projekta dalībnieku tikšanās paredzētas visās valstīs divu gadu garumā, lai parādītu paveikto, savstarpēji iepazītos un paplašinātu redzesloku, uzturētos multikulturālā vidē un pilnveidotu angļu valodas lietošanas prasmes.
        Projekta tēma ir „Back to our roots: traditions and customs bring us together”, kas tulkojumā nozīmē „Atpakaļ pie mūsu saknēm: tradīcijas un paražas ved mūs kopā”. Projekta darba valoda – angļu valoda. Mūsu skolā tika izveidota 8 skolotāju darba grupa. Jau septembrī, uzrakstot iesniegumu un motivācijas vēstuli angļu valodā, projektam varēja pieteikties jebkurš 9.-12. klašu skolēns. Projekta koordinatore Pāvilostas vidusskolā - skolotāja Inta Vīgante - par projektu un iespējām piedalīties informēja visus 9.-12. klašu skolēnus, kā arī nosūtīja ziņojumus skolēniem un viņu vecākiem Mykoob. 4.oktobrī informācija par projektu tika sniegta Pāvilostas novada iestāžu vadītājiem.
       Interesi dalībai projektā izrādīja 17 dalībnieki. Skolēni sadalījās darba grupās, kur katram bija jāveic kāds pienākums. Mēs izveidojām informatīvu stendu, lai arī pārējie zinātu, kur esam iesaistījušies. Mūsu skolas pirmais uzdevums ir izveidot visa projekta logo. Pagaidām skolēni iesnieguši 11 skices, kuras piedāvājām apskatīt viesiem tikšanās reizē Pāvilostā. Gatavojoties uzņemt viesus no citām valstīm, veidojām dāvaniņas Pāvilostas stilā – ar saulainiem dzintara gabaliņiem un gliemežvākiem.
       Tikšanās notika Pāvilostā no 19.- 21.oktobrim. Ciemos pie mums ieradās 21 dalībvalstu pedagogs. Šī bija pirmā dalībvalstu tikšanās, tās uzdevums bija saplānot turpmāko darbu gada griezumā. Pirmās tikšanās organizēšana mums uzlika lielu atbildību, jo bija jāatstāj labs iespaids par Pāvilostu un Latviju. Galvenā darba diena bija 20. oktobris, kad, atklājot pasākumu, notika pašvaldības vadītāja un skolas direktores uzrunas, prezentācija par Pāvilostu un neliels koncerts. Pēc tam 11. un 12. klases meitenes izvadāja ciemiņus pa skolu, rādīja Ievas Kangīzeres sagatavotu prezentāciju par Pāvilostas vidusskolu. Daļa skolēnu pildīja tulka pienākumus, jo saziņa noritēja angļu valodā, citi fotografēja, citi palīdzēja saimniecēm, kārtoja telpas. Viesi izrādīja lielu interesi par skolu, viņi vēlējās aprunāties un fotografēties gan ar skolēniem, gan skolotājiem. Skolā valdīja īpaša gaisotne, ciemiņi radīja jauku, pozitīvu interesi par visu, ko ieraudzīja: klases iekārtojumu, metodiskajiem materiāliem, informatīviem stendiem, mācību darba organizēšanu, pulciņiem un tradīcijām. Tas uzmundrināja skolēnus, daži  viesu skolotāji pat palīdzēja atrisināt matemātikas uzdevumus, jaunāko klašu skolēni bija priecīgi par poļu skolotāju dāvātām konfektēm un iespēju vismaz atbildēt angļu valodā uz jautājumiem:” Kā tev iet un kā tevi sauc?” Vecāko klašu skolēni izprata pasākuma nozīmību un, īpaši jau projekta darbā iesaistītie skolēni, notiekošo uztvēra ar lielu atbildību un aktīvi iesaistījās.
      Uzskatu, ka šis projekts ir lieliska iespēja uzzināt vairāk par citu valstu tradīcijām un kultūru, kā arī apgūt angļu valodu. Projekts dos iespēju iepazīt citu valstu izglītības sistēmu, tradīcijas, iegūt jaunu pieredzi un draugus ārzemēs, stiprinās motivāciju apgūt svešvalodas.
Domāju, ka atstājām labu iespaidu, viesi aizbrauca apmierināti un aizveda sveicienus no Pāvilostas uz septiņām Eiropas skolām.
    PALDIES -  Pāvilostas novada domei un priekšsēdētājam Uldim Kristapsonam par atbalstu projekta sagatavošanas darbā un prezentācijas pasākuma organizēšanā, skolotājiem un skolēniem par ieguldīto darbu!
Mēs esam laba komanda, mums izdevās!
 
P.S. Esam jau saņēmuši dalībvalstu pateicības vēstules par labi noorganizēto tikšanos Latvijā – Pāvilostā.
 
Projekta darba grupas dalībniece Ilze Ieva Vilne
Projekta koordinatore - skolotāja Inta Vīgante