.jpg)
15.10.2012
ATCEROTIES ZVEJNIEKU KOLHOZU
“Dzintarjūra”
Pirmajos Latvijas neatkarības laikos ciemā daudzi nodarbojās ar zvejniecību un zivju apstrādi, kuras produkciju veda un pārdeva plašā apkārtnē. Šo darbu veica daudzi - ap 100 zvejnieki un viņiem palīdzēja sievas un citi ģimenes locekļi, jo vajadzēja attarot tīklus, sakārtot un apkabināt ūdas, un tas viss prasīja darbu un iemaņas.
Bija beidzies Otrais pasaules karš, kas atnesa daudz ciešanas un zaudējumus visai pasaulei un arī mūsu latviešu tautai. Jau vasarā tika saaicināti vēl palikušie zvejnieki, lai varētu sākt zvejot zivis, jo cilvēkiem vajadzēja pārtiku. Nodibināja zvejnieku sabiedrību. Zvejā piedalījās 9 motorlaivas un dažas airu laivas. Daudz kā trūka – zvejas rīku un inventāra, motoriem rezerves daļu, un to visu vajadzēja kaut kā sagādāt. No Rīgas arī maz ko varēja dabūt. Darboties sāka vecie zvejnieki – K.Blūms, E.Drafens, M.Andersons, E.Ģēģeris, M.Langbaums, J.Stūrmanis, A.Freimanis, I.Freimanis, V.Freimanis, A.Mūrnieks, V.Skudrītis, I.Freidenfelds, M.Selderiņš, M.Krampis, Raudziņš, jūrkalnieši - A.Priedoliņš, M.Priedoliņš, A.Štraus, P.Priedoliņš, M.Priedoliņš, K.Štokmanis un citi. Atgriezās arī daudzi izklīdušie zvejnieki. Darbs lēnām, bet noteikti virzījās uz priekšu. Kad robežsargi ieviesa caurlaides – „propuskas”-, ne visi zvejnieki vairs tika jūrā!
Bija pavadīts otrais pēckara gads, kad ciemā vēl daudz kā trūka, un katrs centās izdzīvot kā prata. Zvejnieki gāja jūrā un smagi strādāja, jo viss zvejas process bija fiziski smags roku darbs. Liepājā vieni no pirmajiem republikā nodibina zvejnieku arteli „Boļševiks”. Vairākas reizes arī uz Pāvilostu brauc daži vīri no Rīgas – Zivju rūpniecības ministrijas, kuri centās iestāstīt pāvilostniekiem kāda strādāšana būs zvejnieku artelī. Vecie zvejnieki bija noraidoši, jo viņi nebija ar mieru iet jūrā un dalīties ar saviem zvejas rīkiem un tehniku ar tādiem, kuriem vēl nekā nebija. Viss vēl bija sākuma procesā. Iegādāties materiālus un izgatavot jaunus zvejas rīkus arī bija grūti, jo tie vēl trūka. Lēnām lietas gāja uz priekšu, un 1947.gada oktobra sākumā nodibināja zvejnieku arteli un deva tam poētisku vārdu „Dzintarjūra”. Arteļa rīcībā nonāca 10 nolietotas motorlaivas, 25 airu-buru laivas, 280 reņģu un 17 brētliņu tīkli, 8 bušu vadi un 383 000 mencu āķi ar ūdām. Visas nozvejotās zivis vajadzēja nodot zivju fabrikai, un katrai laivai bija savs nozvejas plāns. Pirmais valdes priekšsēdētājs bija A.Freimanis, vēlāk A.Makrūšins, bet naudas lietas kārtoja galvenais grāmatvedis L.Kārkliņš. Sākums bija grūts, jo viss balstījās uz cilvēku entuziasmu un smagu darbu. Zvejnieki par savu naudu pirka rezerves daļas un arī pirmo automašīnu, ko katru rītu vajadzēja iestumjot iedarbināt. Artelim vēl „piekabina” lauksaimniecības brigādi netālajā Priežu muižā, un arī tur vajadzēja palīdzēt lauku darbos. Nebija ne mehāniskās, ne galdnieku darbnīcas, kur ko atremontēt laivai un motoram.
Tāpat visus remontdarbus vajadzēja veikt bez samaksas. Zvejnieki pa kluso „fenderēja” zivis un pārdeva, bet priekšniecība „pievēra acis”. Lēnām kantoris iekārtojās vecajā Joža namā – Sarkanajā stūrītī Dzintaru ielā. Vēlāk tur ierīko arī mehānisko un galdnieku darbnīcas. 1949.gada martā artelis saņem pirmo zvejas kuteri, kas būvēts VDR, un PSRS to saņem kā reparāciju no VDR. Kuteris sāk zvejot trāļu variantā, un te vairs nav vajadzīgi izpalīgi un smagais fiziskais darbs. Lai nodrošinātos ar kadriem, artelis nosūta uz Liepāju mācīties 4 jaunus zvejniekus – A.Freidenfeldu, P.Grimstu, H.Lukševicu, I.Blūmani, kuri kļuva par kuģu vadītājiem. Ar to arī sākās lielais kadru sagatavošanas process. Mācības notika Liepājā, Rīgā, jo uz katra kutera vajadzēja 4 diplomētus cilvēkus. 1949.gadā nodibina Pāvilostas MZS – Mehanizēto Zvejas Staciju – ar tālejošiem plāniem – kuģa remonta cehu un kuģa slipu. Slipu uzcēla, bet mehānisko darbnīcu nē. Kad 50.gadu sākumā beidz darboties kokzāģētava un spirta dedzinātava, daudzi cilvēki atnāca strādāt uz arteli. Arī bijušais zāģētavas vadītājs H.Klaņickis, kas kļuva par valdes priekšsēdētāju. Kad 1957.gadā nu jau kolhozs svinēja savu 10.gadadienu, tā rīcībā bija 15 RB kuteri, 1 MRT kuģis un 6 motorlaivas. Floti apkalpoja 112 zvejnieki. Kolhozs izvērsa plašu individuālo māju celtniecību saviem biedriem un tagad ciematā bija galvenais darbu devējs un ekonomikas pamats. Plauka kultūras dzīve un dažādi sporta veidi. Sakārtoja ciemata infrastruktūru, uzcēla Upesmuižas parkā estrādi, paplašināja kultūras namu un iekārtoja stadionu. Atremontēja un labiekārtoja dzīvokļus, jo cilvēki gribēja dzīvot arvien labāk. Kolhoza biedriem nekādi nodokļi nebija jāmaksā, tos visus sedza kolhozs. Bija pašpalīdzības kase, kur katram biedram atvilka no algas – 1,5%, vēlāk 2% un tas bija kā sociālais „spilvens”. Kolhozs dažādi palīdzēja daudzbērnu ģimenēm un veciem nevarīgiem pensionāriem. 1959.gadā MZS tika likvidēts un visi zvejas kuģi pārgāja kolhoza rīcībā. 1960.gadā kolhozs saņem pirmo refrežtora kuģi, kas strādāja gan tālās jūrās, gan okeānos. Gadu no gada auga zivju nozveja un arī nozvejas plāni. Katra zvejas kuģa komanda bija ieinteresēta nozvejas plāna izpildē un pārpildē, jo tad saņēma naudas prēmijas, un tajā laikā tās bija pietiekoši lielas. Tāpēc jūrā braucēju netrūka, un daudzas jaunas ģimenes šeit atrada darbu un dzīvesvietu, jo kolhozs nodrošināja ar dzīvojamo platību.
Attīstījās arī krasta saimniecība – uzbūvēja tīklu darbnīcu, kur tika gatavoti jauni zvejas rīki un remontēti bojātie, garāžas ar remontboksu autotransportam un lielas modernas galdnieku darbnīcas ar kalti un nelielu siltumnīcu. Sāka būvēt agrāk izsāktās mehāniskās darbnīcas Sakas upes kreisajā krastā. Ar katru gadu palielinājās strādājošo skaits, kas tuvojās 300. 1970.gadā kolhoza vadību pārņēma J.Poņemeckis un galvenā grāmatveža pienākumus uzņēmās V.Šaukstele. 1972.gadā, kad kolhozs svinēja 25 gadu jubileju, kolektīvā bija 335 biedri un no tiem ap 300 strādāja 8 darba iecirkņos. Zvejas floti - 17 zvejas kuģus, kas apgādāti ar modernām radionavigācijas iekārtām, apkalpoja 123 zvejnieki. Zvejoja Baltijas jūrā un ekspedīcijas kuģis Ziemeļjūrā un Atlantijas okeānā. Kuģu remontētāji – 47 daţādu arodprasmju vīri strādāja labi iekārtotās darbnīcās ar augstu mehanizācijas līmeni.. Viru cehs, kurā strādāja 6 strādnieki, gatavoja dažādas viras, saplāksnes un kniedes. Autotransports kopā ar traktoriem sastādīja 29 vienības, strādāja 32 šoferi un mehanizatori. Tīklu darbnīca veica visus remontdarbus un gatavoja jaunus zvejas rīkus. No viņu darbu kvalitātes bija atkarīga arī nozveja. Dārzniecībā strādāja dārzniece un izaudzēto ražu – gurķus, tomātus nodeva komisijas veikalam. Tā strādāja un cīnījās par plānu izpildi viss kolektīvs, kas salīdzinājumā ar citiem Latvijas zvejas kolhoziem bija salīdzinoši mazs. 1974.gadā kopējie naudas ienākumi bija 1,8 miljoni rubļu, pamatlīdzekļi – 3 miljoni 192 900 rubļu, nozveja – 6678 tonnas zivis. Nozvejas plāns bija izpildīts par 88,5%. Tā kolhozs beidza savu pēdējo pastāvēšanas gadu. Un tā, kauliņi bija mesti – 1974.gada 24.decembrī Liepājā kopējā pilnvarnieku sapulcē Z/K „Dzintarjūra” apvienojās ar Z/K „Boļševiks” un kļuva par Pāvilostas nodaļu, kuru vadīja tālbraucēju kapteinis I.Lanka.
Z/k “Dzintarjūra” bijušais biedrs HARALDS LUKŠEVICS
Foto: Dagnis Bricis
Foto: Irina Kurčanova
