27.05.2013
Muzeju nakts Vērgalē
18.maijā Latvijā jau devīto reizi tiek atzīmēta Muzeju nakts un šā gada vadmotīvs ir „Zaļā krāsa – mežs”. Muzeju nakts tematika saistīta ar zaļo krāsu, kas simbolizē mežu, atjaunotni un harmoniju.
Vērgalē šis pasākums norisinājās trešo reizi un tā tēma bija „Meža sapnis zaļš pie manis nāk!”. Skanot mūzikai vakaru ar Vijas Beinertes esejas „Mūžīgais noslēpums” lasījumu atklāja Daina Vagule:
„Guļu saritinājusies kā lapiņa pumpurā. Kā sēkliņa ābolā. Kā auglis klēpī. Pašā viducī guļu, visuma centrā. Starp pavasari, kas tikko aizgājis, un vasaru, kas tūlīt sāksies. Starp nakti, kas jau izdzisusi, un dienu, kas vēl nav modusies. Starp zemi, kas elpo, skumst, nopūšas, ilgojas, tvīkst un debesīm, kas izstaro prieku un mieru. Starp zvaigznēm un lielceļa putekļiem. Starp laiku un mūžību.”
Vērgales pamatskolas skolēni bija sagatavojuši stāstījumus par Grīņu rezervātu (stāsta Marija Petrauska), Ziemupes kadiķu audzi un Aužuļu liepu (stāsta Amanda Rumpe), Ziemupes dabas liegumu (stāsta Lāsma Veidemene). Maijs ir Imanta Ziedoņa mēnesis, tāpēc Daina nolasīja Zaļo pasaku. Klausītāji tika iepazīstināti arī ar 1830.gadā izdotajiem Cīravas mežsarga noteikumiem, kuri ir bijuši bargi: „Katram mežsargam ar uzmanību un pazemību jāizturas pret augstākstāvošajiem: muižkungu, mežkungu, meža vecāko u.c., jāved mērens un visās lietās godīgs dzīves veids, dienesta pienākumi jāpilda neskatoties uz piekukuļošanas mēģinājumu, draudiem, draudzību vai ienaidu. Mežsargiem ir pavēlēts atturēties no piedzeršanās kāzās, kristībās, bērēs u.c., sevišķi krogos. Katra piedzeršanās dienesta laikā tiek stingri sodīta, sevišķi bargi tad, ja mežsargs piedzēries krogū, vienalga kādā laikā. Arī tiesas dienā mežsargam aizliegts skriet uz krogu.”
Šajā vakarā arī tika rīkoti vairāki konkursi – par augiem, kuri aug Ziemupes liegumā, par horoskopu zīmēm un kokiem un pēc zariem bija jāatmin koka nosaukums.
Pasākuma noslēgumā Daina nolasīja Ulda Ausekļa eseju:
„Tad es vēlreiz un vēlreiz aptvēru, cik Latvija ir zaļa, mīļā, neparasta un liela savā skaistumā. Varbūt tad, ja puikas gados nebūtu kūleņojis zaļā zālē vai stundām skatījies debesīs, es to neizjustu tik dziļi un patiesi. Varbūt. Bet man patika un patīk būt starp zālēm – šajā dzīvības pilnajā, zaļajā baznīcā. Tur, kur zāles, kukaiņi, putni, vējš, zilas debesis vai balti mākoņi. Man patīk dzert ar acīm zaļo krāsu, izjust brīnumu.”
Vita Braže
