Ir aizvadīts Veļu laiks, kas pēc savas būtības ir gaišs laiks. Sirdsmierīgs. Dabā iestājas rāmums. Migla veļas kamolos, ciemos nāk dievaiņi - mudina mūs apstāties, ieklausīties, pārdomāt un sajust.

     Katrai tautai, kas vēlas būt stipra, jāgodā un jāpiemin savi senči. Viņi ir tie, kas dod jēgu mūsu šodienas dzīvei, darbiem un vērtībām. Tie ir viņi, kas ne tikai deguši baznīcu inkvizīciju sārtos, bet arī atdevuši dzīvības svešos karos, strādājuši no tumsas līdz tumsai, nenogurdami gādājuši par savu saimi, lai saglabātu mums mūsu zemi, tautu, zināšanas un spēku. Caur veļiem, iļģiem vai dievaiņiem (katrā apdzīvotā vietā tos sauc savādāk) mēs sajūtam sevī visas mūsu tautas domu dziļumu, intuitīvo nojausmu, dzīvotspēju. Mēs mācāmies latvju zīmes, mācāmies dainas, tradīcijas, rituālus, vārdus, bet neapzinoties līdz galam savu atbildību par vietu, kurā varam dzīvot un būt, mēs tomēr paliekam tikai daļēji saistīti ar to.

     Tieši tāpēc 5. novembra pievakarē Ziemupē pirmo reizi kopīgi svētījām Veļu vakaru. Bija satraukums, vai mācēsim un visu izdarīsim kā nākas. Sveču gaismās klājām galdu un aicinājām Veļus cienāties, pateicāmies par to, ko viņi mums devuši un kur palīdzējuši pagājušā gadā. Un tad atnāca sajūta – siltums ap pleciem – kā omas austā sega, kā vectēva plaukstas, kā drauga atbalsta vārds, kā mammas glāsts. Pēc tam uz īpaša, Oskara veidota, plostiņa sagatavojām veltes, ko ar dziesmām palaidām ūdenī, lai Veļiem tiek viņu pašu tiesa un vieta. Vakarēšanu turpinājām ar dziesmām, sarunām un cienastu, kur goda vietā bija Daigas vārītā putra. Un tad atsveicinājāmies no Veļiem – Tu paliki taipusē, mums palikti šaipusē. Jā, šaipusē – dzīvot un strādāt pilnvērtīgi, cienot savu zemi, tautu un senčus.

Daina un Daiga,

Biedrība “Ziemupīte”

Foto: D. Vītola