Septembra izskaņā Vērgales pamatskolas vecāko klašu skolēniem bija iespēja tikties ar ornitologu, LU Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas pētnieku, zinātnieku Māri Strazdu, kurš īpaši pievērsies melno stārķu pētniecībai un spēj par tiem pastāstīt ļoti daudz interesanta. Ornitologi šovasar Vērgales pagasta mežā noķēra vienu no šiem retajiem putniem, lai pieliktu tam raidītāju. Kāpēc tika noķerts melnais stārķis un pielikts raidītājs? Kā iespējams noķert melno stārķi? Kur viņi ziemo?  Vai to skaits palielinās? Atbildes uz šiem un vēl citiem, ar šo tēmu saistītiem jautājumiem, skolēniem bija iespēja rast tiekoties ar Māri Strazdu.

     Stāsts par mūsu pagasta melno stārķi aizsākās šī gada pavasarī, kad Vērgales pamatskolas skolotāju Ivetu Vanagu uzrunāja Andra Treibaha, kura meklēja cilvēku, kam interesē meži un daba, un, kurš būtu ar mieru iesaistīties projektā par melno stārķi. Parasti Latvijā raidītājus lika jaunajiem stārķēniem, taču tā kā, lidojot uz siltajām zemēm, pirmajā lielajā lidojumā daudzi no tiem iet bojā (melnie stārķi nelido baros), šoreiz ornitologu mērķis bija noķert dzīves pieredzējušu putnu, vēlams- 19 gadīgo stārķu mammu, kas ligzdo Vērgales mežos.  Lai to izdarītu, bija jāierīko barotava stārķa pievilināšanai un jāatrod vietējie cilvēki, kas par to rūpētos. Iveta šim priekšlikumam piekrita, iesākumā pat neapjaušot gaidāmā darba apjomu, taču tā kā bija zināms, ka vajadzēs zivis, viņa savukārt uzrunāja Aivaru Sprudzānu.  

    10. maijā, abiem klātesot, putnu pētnieki Māris Strazds un Jānis Ķuze uz nelielas meža upītes, ūdens tilpi ierobežojot, ierīkoja barotavu un kādā no tuvējiem kokiem novietoja fotokameru. Tālākais darbs bija Ivetas un Aivara ziņā: jāgādā zivis, jāuzmana sieti, jāseko līdzi fotokamerā fiksētajam, jāapkopo informācija, jāveic piezīmes, jāziņo par jaunumiem. Iveta stāsta, ka pirmoreiz  zivis (apmēram 3-4 kg) ielaistas 15. maijā. Pirmais stārķis barotavu atrada 17. maija rītā un atzina  vietu par labu esam, jo šajā dienā kameras priekšā bija nogrozījies trīs reizes. Stārķi nāca - gan deviņpadsmitgadīgā stārķa mamma, gan kāds septiņgadnieks, gan putni bez gredzeniem. ( Kā vēlāk, skatoties cauri visus foto materiālus, atzīs Māris Strazds - kopā 5 dažādi melnie stārķi.) Iesākumā zivis tika vestas katru trešo dienu, tad katru otro, no 18.jūnija jau katru dienu.  Kādā no foto, vienlaikus redzot 3 melnos stārķus, pārņēma gandrīz vai izmisums - nav taču iespējams visus paēdināt! Ornitologi mierināja: gluži paēdināt nevajag, bet interesi par vietu jāuztur. Bet bez zivīm to neuzturēsi… Izaicinājumu netrūka:  te vējš ne tāds un nekas neķeras,  te lietus, un ūdens plūst garām sietiem, te zivis aiziet pret straumi un saprast nevar, kurā vietā vaina, te gandrīz nedēļu nevienas bildes, bet apēsts viss… Ar laiku par galveno barotavas apmeklētāju kļuva 7 gadus vecais  putns, kuru Māris Strazds bija apgredzenojis kā mazuli pie Zūrām Ventspils novadā. Fotokamera reaģēja uz kustību, līdz ar to  iespēju mežā nofotografēties izmantoja arī citi meža dzīvnieki: alnis, buciņš, lapsas, svītraini meža sivēni, baltais stārķis, kādu nakti ap Saulgriežu laiku pat vilks. Viens no pēdējiem modeļiem - zivju gārnis. Labi, ka nebija šo vietu atradis ātrāk. Pēc pusotra mēneša tika saņemta ziņa, ka beidzot notiks stārķa  ķeršana. 30.jūnija rīts iesākās ļoti agri- vēl notumsā barotavā tika ielaistas zivis, ornitologi Māris Strazds un Jānis Ķuze gatavoja tehniku un ierīkoja slēpni, lai pirmo reizi Latvijā ar izšaujamu tīklu noķertu pieaugušu  melno stārķi. Ilgi viņiem gaidīt nenācās… Noķertais stārķis ieguva raidītāju un vārdu Aivo. Tas atvasināts no vārda Aivars, par godu Aivaram Sprudzānam, jo viņa ieguldītais darbs šajā notikumā bija vislielākais. Notvertais izrādījās mūsu septiņgadnieks, kas iepriekšējā gadā bija manīts arī Vītiņu pļavās, bet šogad ligzdoja kopā  ar ornitologiem jau zināmo gados cienījamo stārķieni. Pirmās ziņas par Aivo barošanās vietām bija negaidīti interesantas: vislabprātāk viņš  barojās Dunalkas dīķos, kādu dienu bija aizlaidies uz Liepājas lidostu, apmeklējis arī Dubeņus Izrādās, 20 km rādiusā meklēt barību tādam putnam ir tīrais nieks. Protams, ne viens vien viņu redzējis arī Ziemupē, Plocē, Vērgalē. Ziemupē tieši šo putnu (kā liecina gredzens) palaimējās nofotografēt Dainai Vītolai (pirms Aivo uzlika raidītāju).

     11.augustā Aivo devās ceļā uz Āfriku. Pirms tam viņš vairakkārt  pielidoja pie fotokameras, nosēdās savā iemīļotajā vietā un, cienīgi grozoties, katru reizi parādīja, ka re- raidītājs vietā. Noslēdzoties šim projektam dalībnieki atzina, ka šis laiks bijis visumā sarežģīts, prasījis daudz darba un laika un , savā ziņā arī disciplinējis, tomēr bijis interesants un piepildīts. Bet ko vēl uzzināja skolēni? Ornitologs  pastāstīja, ka katru gadu vairāk nekā 50% melno stārķu ligzdu paliek tukšas. Veco putnu vietā nenāk jaunie un melno stārķu populācija samazinās. Tās samazināšanos ietekmē notiekošais mežos. Šiem putniem trūkst ligzdošanai piemērotu koku un ir ievērojams traucējumu apjoms gan ligzdošanas, gan barošanas vietās. Speciālists pastāstīja arī to, ka svarīgākā melno stārķu barība ir saldūdens zivis un tie dzīvo vecos mežos. Pēdējo gadu laikā, veicot analīzes, melno stārķu olās ir atklāts bīstamais DDT pulveris, jeb dusts, bez tam olas ir kļuvušas mazākas un neproduktīvas. Stāstījuma laikā M.Strazds uz ekrāna rādīja gan fotogrāfijas, gan materiālus, kas iegūti veicot statistiku par melno stārķu daudzumu Latvijā, par to ligzdu daudzumu un visu svarīgāko informāciju par šo reto un skaisto putnu. Mūsu melnais stārķis Aivo jau ir devies uz siltajām zemēm, pateicoties raidītājam, viņa gaitām varam sekot līdzi mājas lapā  www.goris.lv, bet dienā, kad skolēni tikās ar ornitologu Māri Strazdu, viņš jau bija aizlidojis līdz Rumānijai.

      Kopš 9. oktobra par Aivo nav jaunu ziņu. Kāpēc tā?  Šo jautājumu uzdevām Mārim Strazdam. Atbilde pārāk neiepriecina: Aivo, visticamāk, ir Dienvidsudānā, un no turienes GSM datu nav bijis nevienam putnam. Jāgaida, varbūt pat līdz pavasarim.

Vita Braže, Iveta Vanaga

Foto: D. Vītola

Foto: V. Braže