Pāvilostas novadpētniecības muzejā 4. oktobra vēlā pēcpusdienā notika muzikāls pasākums, kas bija veltīts gleznas “Sakas dzirnavas” svinīgai nodošanai muzeja krājumam. Īpaši tika aicināti tie sacenieki, kuri atceras Sakas dzirnavu īpašniekus – Krišu un Lūciju Lasmaņus.

       Izstāžu zāle muzeja mansarda stāvā bija ļaužu pilna, bet priekštelpā ikviens varēja apskatīt informatīvu izstādi par Sakas dzirnavām – dažādas dokumentālas liecības un senās fotogrāfijas par tām.

       Lai gan šodien skats uz Sakas dzirnavām šosejas Liepāja – Ventspils malā ir ļoti bēdīgs, un nekas vairs neliecina par kādreizējo dzirnavu varenību, tomēr stāsts par Sakas dzirnavām vienaldzīgu neatstāja nevienu.

       Pasākums iesākas  ar muzeja vadītājas Irinas Kurčanovas nelielu pastāstu ar vēstures faktiem par dzirnavām. Par tās daudzajiem īpašniekiem un pēdējo dzirnavu melderi – Krišu Lasmani, kas dzirnavas tajā laikā iegādājās par 6000 latiem.

       Tālāk pasākumu turpināja Latvijas Nacionālā teātra aktrises Ilze Rūdolfa, pastāstot savu stāstu par Sakas dzirnavām. Par to, kā viņai spilgti palikusi atmiņa šī glezna, viesojoties radinieku Lasmaņu mājās, par to, kā glezna no tālās Amerikas ceļojusi uz Latviju, par to, kā tika nolemts, ka gleznai jābūt cilvēkos… Ilze atklāja, ka glezna nav tikusi gleznota šeit uz vietas Latvijā, Sakā, bet gan jau Amerikā. Kriša Lasmaņa stāstīto par Sakas dzirnavām ļoti precīzi gleznā atainojis kāds poļu izcelsmes mākslinieks.

       Aktrises Ilzes Rūdolfas stāsts aizkustināja daudzus klātesošos. Bet brīdī, kad muzeja vadītāja Irina un Ilze Rūdolfa no gleznas noņēma aizsedzošo apmetni, zālē izskanēja sajūsmas saucieni par to, cik skaista ainava atainota gleznā. Ilze atklāj, ka sen jau bijusi doma, ka glezna “Sakas dzirnavas” no Amerikas ir jāved uz Latviju, jo tā šeit iegūtu tai pienākošos cieņu. 2016. gadā, kad Ilze viesojās Amerikā pie Kriša un Lūcijas Lasmaņu bērniem Modra un Laimas, lai beidzot gleznu vestu uz Latviju, mākslas darbs it nemaz nelīdzinājies tai gleznai, ko viņa atminās no saviem jaunības gadiem. Tā stāvēja kādā stūrī, nobružāta, bez rāmja. Gleznas ceļš uz Latviju it nemaz nav bijis ātrs un viegls, šajā procesā iesaistījušies daudzi cilvēki, kam Ilze saka lielu paldies – pakotāji, kurjeri, restauratori. Tas kā glezna izskatās šodien ir daudzu cilvēku patiesi un no sirds ieguldīts darbs. Brīdī, kad beidzot ilgi gaidītais mākslas darbs nonācis Latvijā, Ilze sapratusi, ka būtu bijis savtīgi to pielikt savā mājā pie sienas un ik dienu baudīt šo burvīgo skatu. Tā kopīgi ar dzīvesbiedru Ģirtu Valdi Kristovski tika nolemts, ka gleznai jāpriecē plašākas ļaužu grupas. Un tikai tie, kam Sakas dzirnavas ir daļā no dzīves stāsta, patiesi spēs novērtēt šo mākslas darbu. Tā glezna nonāca Pāvilostas novadpētniecības muzejā.

       Pāvilostniece Rūta Bridāne dalījās ar klātesošajiem savas bērnības stāstā par Sakas dzirnavām. Rūta kā bērns neilgu laiku dzīvojusi dzirnavās, kad 1941. gadā Latvijā sākās deportāciju laiks. Viņa atceras, ka melderi kā saimnieki bijuši ļoti jauki cilvēki. Rūta atklāja, ka apbrīno mākslinieku, kas varējis tik precīzi uzgleznot šo ainavu ar Sakas dzirnavām, jo tieši tādu skatu viņa atceras vēl šobaldien.

     Pasākumu muzikāli kuplināja Ilzes Rūdolfas draudzene - Latvijas Nacionālā teātra aktrise Zane Jančevska, dziedot tautā populāras un ne tik pazīstamas dziesmas, arī pa reizei deklamējot kādas dzejas rindas.

     Gleznas “Sakas dzirnavas” stāsts cieši savijies ar 1941. gada pirmās izsūtīšanas laiku – 14. jūniju. Pasākuma ietvaros Latvijas Nacionālā teātra aktrise Ilze Rūdolfa nolasīja arī fragmentus no Lūcijas Lasmanes vēstules, kas tikusi rakstīta kādam saceniekam Edvīnam. Emocionālajā vēstulē Lūcija apraksta grūto ceļu uz Ameriku 1941. gada vasarā, kas bija arī Kriša sapnis par nokļūšanu tur. Vēstuli caurvij gan sāpju, gan izmisuma, gan nolemtības sajūta, bet visam pāri ir sapnis par savu un Latvijas valsts  brīvību. Krišs un Lūcija Lasmaņi ar diviem maziem bērniem, izejot cauri arī Baltijas bēgļu nometnēm Hanavā, Vācijā, 1949. gada 11. maijā beidzot nokļūst Amerikā, kur turpinājās viņu bēgļu gaitas. Līdz beidzot 1962. gadā ģimene nonāca Ohaijo štatā, kur Krišs, ieraugot Eri ezeru, kas ļoti viņam atgādinājis Baltijas jūru, nolemj apmesties uz dzīvi tur.

     Pasākumam noslēdzoties, izskanēja Imanta Ziedoņa dzejas rindas:

Un pret savas tautas dziesmu

var tikai savējie.

Un pret savu tautas dziesmu

cits nevar it neviens.

Jo cits nezin, kā bārenis

pie ābeles stāvēja

Un kāds no tā laika mūs

kopā sien pavediens.

Un tu pacel roku,

un tu brūķē mēli lieki,

Un tu saki: tas viss

ir māņi un pagātnē placis.

Un seši mazi,

maziņi bundzinieki

Jāj pa ceļu bungodami,

pazaudējuši mātes acis.

Jo pret savas mātes dziesmu

var tikai savējie.

Tie paši, kam jauna dzīve

un jauni nami.

Tikai tie var pa īstam samīdīt

savas mātes dziesmu –

Pašu auklētie, pašu auklētie

pekaināmi kājiņāmi.

     Muzeja vadītāja Irina Kurčanova pateicībā par vērtīgo mākslas darbu – gleznu “Sakas dzirnavas” dāvāja Ilzei un Zanei Latvijas spēka simbolu – rudzu maizi, un pateicības rakstus. Arī pasākuma apmeklētāji sniedza māksliniecēm ziedus un teica daudz labu vārdu.

      Savukārt Ilzes Rūdolfas dzīvesbiedrs Ģirts Valdis Kristovskis pasākuma izskaņā vēl aicināja klātesošos izvērtēt savas dzimtas vērtības, kas varbūt šodien noliktas kādā šķūņa kaktā kā bezvērtīgs priekšmets. Lai gan laikam ejot, sabiedrībā mainās vērtību skalas, tomēr neviena lieta nedrīkst būt bezvērtīga un lieka. Viņš aicināja šīs vērtības neglabāt savos šķūnīšos, bet gan nodod vietējiem muzejiem, lai arī plašākas iedzīvotāju grupas varētu tās aplūkot. Vēl noslēgumā novēlēja: “Lai laika dzirnavas maļ!”

     Jau neformālā gaisotnē turpat muzeja izstāžu zālē uz pasākumu atnākušie sacenieki un pāvilostnieki vēl dalījās atmiņās par Sakas dzirnavām. Tā sacenieks Alfrēds Draugs atklāja, ka viņa meitas Agitas Pētersones lauku mājās Sakas pagasta “Ievlejās”, kur tiek cepta īsta lauku maize, sētā stāv dzirnavakmens no Sakas dzirnavām. Redzot, kādi juku laiki piemeklējuši dzirnavas, Alfrēds kā piemiņas lietu no varenajām dzirnavām to novietojis “Ievlejās”.

      Pasākums pie svētku klinģera, siltas tējas tases un garos atmiņu stāstos ievilkās līdz vēlai vakarstundai.

    Informatīvā izstāde un senās fotogrāfijas par Sakas dzirnavām Pāvilostas novadpētniecības muzejā būs aplūkojamas visu oktobra un novembra mēnesi, kā arī ir iespēja iepazīties un klātienē izlasīt Lūcijas Lasmanes vēstuli, rakstītu saceniekam Edvīnam.

Marita Kurčanova,

sabiedrisko attiecību speciāliste

Foto: M. Kurčanova, A. Paipa