Beidzot tas ir noticis, mūsu posms (pēc kārtas 33.) no Jūrkalnes līdz Ziemupei ir noiets. Gājiens sākās sestdienas, 16. septembra rītā pie Jūrkalnes estrādes un pirmajā dienā veda līdz Pāvilostai ar naktsmājām vidusskolā. Ceļotāji iepazina Pāvilostu – ostu, muzeju, izbrauca ar laivām un no rīta paēduši brokastis devās ceļā uz Ziemupi. Ja pirmajā dienā bija 119 gājēji, tad otrajā dienā jau pāri 140 (vēl nebijis dalībnieku skaits). Visticamāk tas tādēļ, ka pievienojās arī mūsu novada ļaudis. Pa ceļam gājējiem bija iespēja paviesoties Miera ostā, uzkāpt Akmeņraga bākā.

    Ziemupes jūrmalas stāvlaukuma meiteņu uzdevums nebija vienkāršs. Lai ceļotājus varētu paēdināt uz ugunskura nācās vārīt vairāk kā 80 l skābeņzupas, (zupa esot bijusi varen garda).  Daļa gājēju izmantoja iespēju apmeklēt Ziemupes baznīcu, kadiķus, daļa ceļotāju vienkārši atpūtās, bet daļa vēl turpināja nākt…. Nāca vēl tad, kad bija jau sācies neparastais 1836 ceļa stabiņa rakšanas process. Šajā rituālā tiešām bija kas maģisks, pat neaprakstāms. Tas bija jāizjūt. Pirmo reizi šo pārgājienu vēsturē ir tā, ka līdzekļus ceļa zīmei saziedoja cilvēki. Cilvēki, kuriem ir svarīgi, lai šī ceļa zīme Ziemupē atrastos. Par šādu risinājumu mums jāsaka paldies Dainai Vanagai un Daigai Kadeģei. Tāpēc arī pirmo reizi stabiņu izgatavošanas vēsturē uz tā ir iegravēti tā atbalstītāju vārdi un fonda vārdā tika pasniegtas nelielas piemiņas veltes. Stabiņa izgatavotāji ir Velga Vītola un Gaits Burvis. Stabiņa ieracēji turpat vai visi klātesošie. Un man gribas piekrist Lailai, kura to apzīmēja ar vārdiem – Sirds ceļrādis. 

    Pulksten 18:36, kad tradicionāli būtu bijis jāsākas koncertam, jau tobrīd pilno zāli (mums nenācās viegli visus zālē ietilpināt) uzrunāja projekta koordinators Enriko Plivčs, kurš pastāstīja par projektu un tā iecerēm. Arī man tika dots vārds, lai stāstītu par dzīvi Ziemupē, par jauno fotoizstādi “Mana Karaliste ir TE” un aicinātu iepazīt mūsu novadu ne tikai no jūras puses. Šajās dienās es aizdomājos, ka iespēja izstaigāt mūsu valsts robežu ir īpaša. Padomju gados kas tāds nebūtu iespējams. Ja ziemupnieks sadomātu soļot uz Liepāju, visticamāk netiktu tālāk par Saraiķiem.

     Koncertu sniedza Igetas Gaiķes vadītās grupas “Tev un man” un “Stiprās sievas”, dziedāja duets Māra un Andris. Jau pasākuma beigās Enriko kopā ar Lauri Valteru atskaņoja "1836" dziesmu, pareizāk himnu, kuras autors ir Lauris. Un tad jau lielā tumsā visi posās uz mājām. Ceļamaizei katru pacienājām ar piparmētru tēju un gabaliņu no 12 kg smagā "1836" skaitļu formā tepat mūsu “Muižkalniņos” ceptā kliņģera.

     Tā vai citādi, bet mūsu novadam un Ziemupei ir atkal viens stāsts vairāk. Stāsts 1836. Un ticiet vai ne, es ar patiesu prieku un lepnumu to šodien jau paguvu izstāstīt Liepājas Universitātes tūrisma vadības pirmo kursu studentiem.

     Paldies visiem novada ļaudīm, pašvaldībai, visiem tiem, kuri pielika savu roku, sirdi vai kā citādi palīdzēja vai līdzi juta šim neparastajam notikumam. (Ielūkojieties 1836 lapā sociālajā vietnē facebook.com/1836, kur publicēti jauki video no šī pasākuma).

Daina Vītola Ziemupē

Foto: D. Vītola, A, Zariņš

Video: M. Tumpele

Pirmā diena, 16. septembris. Jūrkalne - Pāvilosta

Otrā diena, 17. septembris. Pāvilosta - Ziemupe.