Otto Butlers nodzīvoja savam laikam garu mūžu – no 1845. līdz 1932.gadam. Miris 87 gadu vecumā.

      Ģimenē bija meita Elizabete, kura apprecējās ar vēlāko Pāvilostas ostas priekšnieku un glābšanas laivas komandieri Jāni Freimani.

       Par laika periodu līdz 1891.gadam pagaidām ziņu nav. Kad 1879.gada 23.jūnijā atklāja Pāvilostas pirmo koka molu un lika pamatakmeni loču ēkai, O.Butleram bija 34 gadi.

       Zvejnieki Butlers un Donis bija pirmie vīri, kuri uzcēla savas mājas Vītolu ielā - pirmajā Pāvilostas ielā. 1890.gadā kopā bija ne vairāk kā 10 māju, tad sākās Liepājas ostas būve, kas bija spēcīgs impulss arī Pāvilostas attīstībai.

       Tolaik kuģi nenāca iekšā ostā, bet tos ievilka velkonītis. Vēlāk, kad velkonim uz akmeņiem nolauza stūri, kuģiem pretī izbrauca locis – ostas kapteinis vai kāds pieredzējis jūrnieks, kurš palīdzēja ienākt ostā, bet vilcējspēks bija zirgi, kas gar krastu pievilka kuģus līdz kravas uzņemšanas vietai. Laikrakstā JŪRNIEKS Nr.1 1933.gada janvārī minēts, ka O.Butlers  bijis arī loču komandieris.

      Zināms, ka 1891.gadā O. Butlers vadīja Pāvilostas ostas darbu, būdams ostas priekšnieks. Par Pāvilostas ostas priekšnieka darbību 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā ziņu ārkārtīgi maz. Esmu lūgusi Liepājas muzeja darbinieci, kura nodarbojas ar jūrniecības lietām, pievērst uzmanību O.Butlera uzvārdam. Iespējams, ka kādas ziņas vēl iegūsim.

      Kurzemes piekrastē šajā laikā nebija nevienas glābšanas laivas, kas palīdzētu briesmās nonākušajiem jūrniekiem un zvejniekiem. 1891. gadā piepildījās sen iecerētā ideja par glābšanas komandas izveidi. No Liepājas atvilka pirmo glābšanas laivu, kas bija pirkta Hamburgā un nebija vairs jauna, un par laivas kapteini iecēla O.Butleru. Viņš bija pakļauts Liepājas ostas Glābšanas nodaļas priekšniekam. Sākumā laivu novietoja koka šķūnītī, bet viss laivas aprīkojums glabājās pie Butlera mājās. Pēc gada valdība iedeva līdzekļus pamatīgākai laivas novietnes būvei. Katru gadu no Liepājas brauca laivu revidēt, lika arī nolaist to ūdenī.

       O.Butlera vadītā glābšanas komanda pirmo avarējušo kuģi izglāba 1892.gada 7.decembrī, tieši gadu pēc glābšanas stacijas izveidošanas. Tā bija divmastu briga „Vest”, kas piederēja Liepājas rēderejai, un nāca no Lībekas uz Ventspili.

       Glābšanas darbi turpinājās arī turpmākajos gados, kopā O.Butlera vadītā komanda izglāba 117 slīkstošus jūrniekus un zvejniekus, par ko O.Butlers saņēma 15 lielas un mazas zelta un sudraba medaļas no Vācijas, Francijas, Krievijas un Dānijas valdībām. Viņš apbalvots arī ar 11 atzinības rakstiem un diplomiem. Visas piešķirtās goda zīmes Butlers nepaspēja saņemt Pirmā pasaules kara dēļ. No Krievijas viņam pienācās pensija, kuru nesaņēma, jo valsts pēc kara beidza pastāvēt.

        Izglābtos viņš nogādāja savā mājā Pāvilostā, Vītolu ielā 9 (tagad 11), kur sasildīja, deva sausas drēbes, ļāva atgūt spēkus. Ar savu labdarību un varonību bija labi pazīstams visā Kurzemes jūrmalā.

       1911.gadā O. Butlers uzbūvēja pirmo zvejas motorlaivu Pāvilostā. 1914.gadā, karam sākoties, tādas bija jau 25.

       Par O.Butleru zināms arī, ka viņš pirmais Pāvilostā sācis zvejot lašus pēc prūšu parauga ar makšķerēm. Viņš prata izgatavot arī lašu makšķeres. Gatavoja tās gan sev, gan citiem. Āķus vajadzēja ap 500 gabalu. Ar lašu zveju nodarbojās arī citi Pāvilostas zvejnieki. Butleram bija pagrabs, kur zivis uzglabāja līdz promsūtīšanai. Sākumā lašus pārdeva tikai Liepājā, vēlāk no Liepājas pa dzelzceļu veda uz Rīgu. Tur maksāja vairāk. Par 1 mārciņu cenu starpība bija 10 kapeikas.

      Sākoties Pirmajam pasaules karam, O.Butlers kopā ar sievu un meitas ģimeni devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Radinieki atcerējās, ka Butleri kopā ar znota Freimaņa ģimeni sākumā dzīvojuši Narvā, vēlāk - Arhangeļskā.

      Tā kā vācu karaspēks 1915.gada vasarā tuvojās negaidīti ātri, bēgšana no Pāvilostas notika ļoti strauji, aizbrauca pavisam 14 laivas. Zvejnieki pa jūru devās uz Ventspili, tad uz Roju, tālāk uz Ainažiem, tad uz Pērnavu. Tur sanāca liktenīgs pārpratums, zvejnieki nepaspēja laikus doties uz Narvu, ostas vadībai likās, ka viņi grib sagaidīt vāciešus, un Pērnavas ostas komandieris lika visas laivas atņemt un uzspridzināt. Tā gāja bojā puse Pāvilostas zvejas flotiles. O.Butlers devās uz Pēterburgu pie Valsts Domes deputāta Goldmaņa meklēt palīdzību. Goldmanis iepazīstināja viņu ar pulkvedi Rodzjanko, Valsts Domes priekšsēdētāja brāli, un, pateicoties O.Butlera valodas prasmei un enerģijai, viņam izdevās panākt, ka Krievijas valsts izmaksāja zvejniekiem kompensāciju par zaudētajām zvejas laivām. To  saņēma 1916.gada maijā. Pirms tam zvejniekiem lika nodot zvērestu Narvas baznīcā, ka nav bijuši ļaunprātīgi nolūki pret valsti.

       Arhangeļskā bēgļu dzīves apstākļi bija smagi. Butlera mazdēliem Otto un Ludim vecāmāte uzšuva auduma tarbas un lika iet uz staciju lasīt no vagoniem ogļu atliekas, lai būtu, ar ko apkurināt dzīvokli. Mazie bērni bieži slimoja.

        Bēgļu laikā Krievijā nomira O.Butlera meita Elizabete un divi mazbērni – Valija un Edgars. J.Freimaņa ģimenē palika trīs bērni. Pēc kara visi kopā atgriezās Pāvilostā, Vītolu ielas mājā. Te atklājās liels zaudējums – bija pazudušas hronikas un dienasgrāmatas, kuras visu darba mūžu pedantiski O.Butlers bija rakstījis par Pāvilostu, ostu, glābšanas staciju. Dodoties bēgļu gaitās, pierakstus līdzi nepaņēma un nebija arī laika tos noslēpt drošā vietā. Visticamāk, tas arī ir iemesls, kāpēc par O.Butleru līdz šim ir bijusi tik skopa informācija, un viņa lielais ieguldījums Pāvilostas ostas attīstībā nav pienācīgi novērtēts.

     O.Butlers miris 1932.gada 25.decembrī 87 gadu vecumā. Par to liecina laikrakstā "JŪRNIEKS" 1933.gada janvārī publicētā informācija. Viņa darbu ostā un glābšanas laivas stacijā turpināja znots Jānis Freimanis. Butlera mazbērni Otto un Elvīra pēc atgriešanās Latvijā ieguva tam laikam labas komercizglītības. Ludvigs devās pasaulē, pēc nostāstiem - viņš gāja bojā Tuvajos Austrumos trīsdesmito gadu vidū. Elvīra Otrā pasaules kara beigās devās uz ASV, bērnu viņas ģimenē nebija. Par Otto informācijas nav. Otrajam pasaules karam sākoties, kopā ar sievu Hermīni esot dzīvojis Liepājā. Pilnīgi iespējams, ka ir dzīvi kādi Otto Freimaņa radinieki, kuri par šo publikāciju uzzinās un varēs sniegt papildus ziņas par O.Butleru.

      Informācija iegūta no dažādiem avotiem, fiksējot visu, ko vien līdz šim izdevās uzzināt, un tagad pamazām no šiem fragmentiem veidojas kopaina. Viens no avotiem - skolotāja Šneidera Pāvilostas hronika, ar kuru atļāva iepazīties Pāvilostas novadpētniecības muzejs. Dažas personiskas detaļas atcerējās J.Freimaņa meita no otrās laulības - Melānija Veinberga (dzimusi Freimane), kura agrā bērnībā bija pazinusi O.Butleru. Tuvinieki mājās Butlera tēva vārdu pieminējuši bieži.

       Valda Kurzemniece (dzimusi Kristapsone, tagad 82 gadi) atcerējās, ka 1945. vai 1946.gadā, kad viņa gāja skolā, skolotājs Ernests Šneiders centās bērnus iepazīstināt ar visu, kas Pāvilostā un tās apkārtnē nozīmīgs, veda pastaigās, izrādīja dažādus objektus. Vienā no tādām reizēm skolotājs Šneiders kapos rādījis arī Otto Butlera kapu un teicis, ka tur guļ viens Pāvilostai ļoti svarīgs vīrs.

      Kopā ar savu mammu Melāniju Veinbergu, kopjot kapus, pamazām biju iepazinusies arī ar maģisko „Vecā Butlera” kapa kopiņu bez uzraksta, jo man vienmēr atgādināja, lai neaizmirstu to apliet un ielikt vāzē puķes. Pamazām sarunās šis tēls ieguva konkrēta cilvēka aprises, un arvien lielāka auga pārliecība, ka nepieciešams izcelt no aizmirstības cilvēku, kurš visu savu dzīvi veltījis Pāvilostas ostas izaugsmei, zvejnieku dzīves uzlabošanai un nelaimē nonākušu jūrnieku glābšanai.

    Kad 2018.gada aprīlī Pāvilostas novada pašvaldība izsludināja Kultūras un izglītības projektu konkursu, Novadpētniecības muzeja vadītājas Irinas Kurčanovas pamudināta un atbalstīta, uzrakstīju projekta pieteikumu O.Butlera piemiņas vietas izveidošanai.

     Lielu atbalstu projekta realizācijas laikā saņēmu no Pāvilostas ostas pārvaldnieka Ronalda Griškēviča, akmeņkaļa Voldemāra Kandēvica, no mākslinieku Kurzemnieku ģimenes un arī no savas ģimenes jauniešiem Daiņa Ozola un Māra Plēpja, kuri beigās paveica visus smagos piemiņas vietas labiekārtošanas darbus. Paldies mācītājam Denisam Doroņinam par ļoti cilvēcisko un sirsnīgo uzrunu O. Butlera piemiņas vietas atklāšanas brīdī, Zvejnieku svētkos, 14. jūlijā.

   Iedzīvotāji aicināti dalīties ar kādiem citiem materiāliem, informāciju vai foto par Otto Butleru, materiālus nododot Pāvilostas novadpētniecības muzejam.
 

Projekta vadītāja Indra Plēpe

Foto no muzeja krājuma un

no projekta vadītājas personīgā arhīva

O.Butlers bēgļu laikā Arhangeļskā

O. Butlera piemiņas vietas atklāšanas brīdis Pāvilostas kapsētā