Ja kāds vēl nezin, tad darām zināmu- Latvijā jau vienpadsmito gadu notiek Zaigu salidojumi! Zaigas no visas Latvijas (un ne tikai) jūlija pirmajā vai otrajā nedēļas nogalē satiekas kādā iepriekš norunātā vietā jautrā „tusiņā”. Katru gadu salidojums notiek citā vietā, katrai reizei ir savs dreskods, pazīšanās zīmes un… lielā Zaigu vārda dienas kūka. Zaiga, kura uzņem savā teritorijā pārējās Zaigas, kas ierodas ar „groziņiem”, arī parasti gādā par svētku „programmu”, ekskursijām un citām aktivitātēm. Bet, protams, sagatavošanās darbos piedalās vairākas vārda māsas kopā. Mums ir pašām sava himna, kā arī „Zaigu lapa” draugos un facebook

        Vieta, kurā šis pasākums kādreiz iesākās ir mana dzimtā Kuldīga. Kā pirmo reizi, tā arī pagājušajā gadā savā 10 gadu jubilejā zaigojām Kurzemes hercogistē.  Zaigas parasti salido no malu malām- no Saldus, Rīgas, Auces, Kuldīgas, Aizkraukles, Ogres, Tīnūžiem, Līgatnes, Jelgavas, Penkules, Kroņauces, Vecpiebalgas,… reizēm piebiedrojas arī kāda Zaiga no Anglijas, Skotijas vai kādas citas vietas, kur esam dzīves vēju aizpūstas… Bet dzīve turpinās. Abas mazās Zaigas, kuras toreiz, pirms 10 gadiem pašas vēl bija bērni, desmitgades salidojumā ieradās jau ar saviem bērniņiem…

       Tajā, 10. Salidojumā, pirmo reizi mums piebiedrojās Zaiga no Ziemupes. Tā kā mums ir „tāds niķis pirmklasniekus tūlīt pielikt pie darba”, tad uzrunājām Zaigu un viņas vīru Edgaru, vai nākošgad viņi varētu mūs uzņemt pie sevis. Un viņi piekrita! Esot sava viesu māja, telšu vieta un… vēl viskautkas, lai Zaigas varētu zaigot kaut divas vai trīs dienas no vietas.

         Tā nu 14.jūlijā tikāmies Ziemupē. Līdz šim pat nezināju, ka Baltijas jūras krastā ir tāda vieta! Bet, izrādās, tā pirmo reizi vēstures rakstos minīta jau 1422.gadā! Zaiga un Edgars Kuplie mūs sagaida savas brīvdienu mājas pagalmā. Vairākas Zaigas ieradušās kopā ar vīriem, draugiem, māsām, bērniem vai kādu citu radinieku, tā kā pulciņš sanācis diezgan brangs. Secinājām, ka esam kļuvušās par tādu lielu, draudzīgu ģimeni, kurā viss notiek- augam, precamies, radam bērnus...

          Lai arī laika ziņas mūs jau nedēļu iepriekš baidīja ar lieliem negaisiem, aukstumu un lietu, par mums pats Dievs bija parūpējies- pāri Ziemupei klājās saulainas, dzidri zilas debesis. Ja visā Kurzemē bija +25 +27, tad  šeit jūras tuvums spiedīgo karstumu dzēsa ar maigu vēsmu, zaļais „Kaiju” pagalms, daudzkrāsainie košumkrūmi un ziedi, brīnišķīgais gaiss, miers un sirsnīgie mājas saimnieki- tas viss mums lika sajust, ka patiesi esam nokļuvuši „Dievam azotē”. Mūs gaidīja brīnišķīga, jaukiem notikumiem un pārsteigumiem bagāta diena. Un varbūt ne viena vien…

          Pirmajā cēlienā tikām cienāti ar saimnieces gardo skābeņzupu, tad devāmies ekskursijā pa Ziemupi un tuvāko apkārtni. Iepazināmies ar Ziemupes atraktīvo un zinošo gidi Dainu Vītolu, kura, neskatoties uz to, ka tieši šodien viņai dzimšanas diena, veltīja mums vairākas stundas sava laika. Dzirdējām daudz interesantu stāstu par ziemupiešu dzīvi, vēsturi un šī novada savdabīgo, neskarto dabu. Par bibliotēku, kultūras namu un pie Ziemupes krastiem izskaloto zobenzivi, kuras izbāzenis tagad rotā kultūras nama zāles sienu. Iepazināmies ar Dabas liegumu Ziemupe, izgājām stāvkrastu un nevarējām paiet garām arī nesen ieraktajam  ceļa „1836” piemiņas stabiņam ( kā dāvana Latvijas simtgadei, tiek veidots 1836 km garš ceļš apkārt Latvijai, katrā pašvaldībā, iezīmējot ceļu „1836”, tiek uzstādīta šāda zīme).  Ziemupes stabiņš tika uzstādīts pateicoties novada ļaužu ziedojumiem, un viņi par to ir ļoti lepni.

          Pametot jūrmalu, apmeklējam vēl vienu interesantu objektu veltītu bojā gājušiem jūrniekiem. Uzzinām par Krievijas ekskadras kuģa burinieka „Maskava” skaudro likteni- tālajā 1758.gadā iepretim Ziemupei kuģis lielā vētrā uzskrējis uz sēkļa, gandrīz simts vīri gājuši bojā. Tikai pēc 252 gadiem, pateicoties vairākiem aktīvistiem, jūrniekiem tika uzstādīta piemiņas zīme.

       Viesojāmies arī vienkāršajā Ziemupes luterāņu baznīcā, kurā kalpo kāda brīnišķīga, sirsnīga un neizmērojami stipra sieviete- Biruta Kurme. Viņa savā draudzē ir viss vienā- pērmindere, zvaniķe, diakone… Un audzina septiņus bērnus! Labestība, spēks un miers ir katrā viņas vārdā un ēstā.  Stāstot par daudzajiem darbiem baznīcā, viņa smaida… Dievnamam nav zvanu torņa un  nav elektrības, bet toties ir vienreizējs mūzikas instruments- harmonijs. Pamēģinājām arī uzspēlēt, jo – ko tik Zaigas neprot!

        Blakus baznīcai ir padomju armijas karaspēku daļa. Arī par šo- padomju laiku- mūsu gide Daina varēja pastāstīt daudz interesanta. Gan to, ka pateicoties tieši armijas klātbūtnei netika nopostīta baznīca, gan to, kā, sadedzinot zvejniekiem konfiscētās laivas, tajā vietā pelnos  radās kadiķu birzs, kurā pašlaik ir ap 350 dažādu formu un nokrāsu kadiķi, kurus savā laikā Daina kopā ar entuziastiem arī ir apsekojusi un saskaitījusi.

         Vēl jāpiemin Akmeņraga bāka. Tā visu citu bāku vidū izceļas ar to, ka atrodas kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Arī te mūs laipni uzņem, bākas „priekšniece” Taņa stāsta par bākas vēsturi, ļauj katram uzkāpt bākā un palūkoties pāri apvārsnim,  palīdz izglītoties jūras izskaloto akmeņu un ar dzintaru saistītos jautājumos. Un bija iespēja iegādāties tikko kūpinātas zivis… Paldies Taņai!

          Liepājas Neredzīgo biedrības izveidotais  Dvēseles veldzes dārzs ir kā tāda ziedoša oāze skarbajā jūrmalas ainavā. Šis invalīdu rehabilitācijas centrs ir pavisam atsevišķa stāsta cienīgs, bet gribu vismaz pieminēt Baso pēdu taku, Sajūtu parka ziedu smaržu, dziedinošo klusumu un jaukos centra saimniekus.

          Protams, uzdevumu augstumos ir mūsu šīsdienas šoferītis Edgars- viņš ar savu autobusu mūs vizināja pa visu novadu! Pacietīgi gaidīja, kamēr izstaigājamies, centās atbildēt uz mūsu gudrajiem un ne tik gudrajiem jautājumiem, pārskaitīja, vai nav kāda Zaiga aizgājusi vēlreiz Baso kāju taku vai kur citur noklīdusi… Domāju, ka Zaigai & Edgaram par skaisto, interesanto un profesionāli noorganizēto ekskursiju pienākas atzinības raksts!

       Protams, pēc ekskursijas apetīte visiem lieliska, Zaigas un Edgara pagalmā un mājā turpinām ballēšanos līdz vēlam vakaram. Un kāds mākslas darbs ir Zaigu kūka! Par to lieliskajai cepējai Inesei liels paldies no „Kaiju”” saimnieces un daudz, daudz paldiesiņi no Zaigām un viņu vīriem, bērniem un draugiem!

        Vēl viens pārsteigums- arī Ziemupē Zaigām ir sagādāts savs muzikants! Smaidīgs un smuks puisis Igors, kas ar savu ģitāras spēli un dziesmām mums gandrīz vai sirdi rauj no krūtīm ārā, un katram, kam jau pienācis laiks doties prom, gribas palikt vēl kādu stundiņu… tad vēl kādu mirklīti. Tā tās stundiņas zaigot nozaigoja līdz saulrietam.

         Laimīgas tās Zaigas, kas bija ieplānojušas palikt Ziemupē vēl vienu dienu- vēroja saules peldi jūrā, ķēra zivis un izbaudīja šo jauko cilvēku- Zaigas un Edgara  piedāvātās naktsmājas. Esmu nosolījusies te atgriezties.

         Visas esam vienisprātis- Zaigu salidojums izdevies uz goda. Zaigojošs paldies visām Zaigām un viņu ģimenēm! Šoreiz gan (ņemot vērā tālo ceļu, un, protams, izmaksas) nebijām skaitliski daudz. Arī tas, ka daudzviet Latvijā tieši šajā nedēļas nogalē tika svinēti Jūras svētki. Bet viss notiek! Mūsu lielā Zaigu ģimene nemitīgi aug un mainās- meitiņas kļuvušas par māmiņām,  māmiņas kļuvušas par vecmāmiņām, vecmāmiņas par vecvecmāmiņām, bet visas vēl arvien esam jaunas, skaistas un... mazliet trakas! Tādās nu tās Zaigas ir.

        Katrā salidojumā vienojamies par nākošā gada datumu un svinību vietu. Nākošais Vislatvijas Zaigu salidojums paredzēts 2019.gada 6.jūlija Saldū. Dreskods- medus dzeltens ar saldu dzintara piesitienu.

       Nobeigumā gribētu uzrunāt tās Latvijas Zaigas (un ne tikai Latvijā dzīvojošās), kas vēl ne reizi nav piedalījušās Zaigu ballītē- vēl ir daudz laika, lai ieplānotu šo datumu, saņemtu dūšu, noskaņotu savu ģimeni uz līdz braukšanu un sagatavotos Vislatvijas 12. Zaigu salidojumam. Mēs jūs gaidām. Uz tikšanos!

Zaiga Ābele