Latviešu jaunā filmā  “Pilsāta pi upis” cilvēki runā, ka jādodas uz Kurzemi, jo tur zviedri vedot ar laivām uz Zviedriju. Zviedri tie nebija, bet mūsu pašu jauni puiši “bezbailīgie”, kuri savu dzīvību upurēdams, palīdzēja cilvēkiem bēgt no gaidāmās Padomju varas atkārtotās okupācijas. Kurzemē toreiz, pirms 75.gadiem, tūkstošiem cilvēku gaidīja iespēju tikt kādā laivā uz Gotlandi. Tūkstošiem cilvēku nebija citas iespējas, kā izvēlēties šo visbīstamāko ceļu pāri jūrai uz drošību.

     21.janvārī, izstādes atvēršanas dienā, Pāvilosta mūs sagaidīja ar lielu vēju un lieliem viļņiem jūrā. Nāca prātā bēgļu pārvadātāja Pētera Jansona vārdi - “kad bija dienvidu-rietumu vēji, tad bija visgrūtāk tikt laivās un bēgļi varēja būt slapji līdz jostas vietai. Bet kad austrumu vēji, tad jūra gluda kā dēļu grīda”.

     Fricis Forstmanis ar savu ģimeni devās laivā uz Gotlandi no Jūrkalnes. Viņam bija līdzi fotoaparāts un viņš fotografēja ģimeni atstājot Zlēkas, ģimeni un citus Jūrkalnes šķūņos gaidot laivas un pārpildītās laivas pāri jūrai! Tas bija sākums bagātīgajam un vienreizīgajam fotogrāfiju krājumam, ko viņš atstājis latviešu sabiedrībai. Jo viņš Zviedrijā veltīja lielāko daļu sava laika latviešu bēgļu dzīves dokumentēšanai Stokholmā un Upsalā.

      Mēs, kā bērni, atceramies laipno, smaidīgo onkuli ar fotoaparātu. Viņš bija visur – latviešu skolas eglītēs un izlaidumos, bērnu vasaras, sporta, skautu nometnēs, bērnu teātra izrādēs un masku ballēs. Viņš dokumentējis mākslas izstādes, teātru izrādes, koncertus, organizāciju dibināšanas un pilnsapulces, sabiedrisko dzīvi un draudžu darbību. Viņš bija klāt neskaitāmās politiskās aktivitātēs, manifestācijas, demonstrācijās, konferencēs un kongresos. Tādā veidā viņš apliecinājis fotogrāfijās trimdas jēgu – saglabāt latviešu valodu un kultūru, audzināt latviešu paaudzi trimdā, informēt pasauli par Latvijas smago likteni zem Padomju varas okupācijas un nenogurstot prasīt Latvijas valsts brīvību!

      Kad zviedru labā spārna politiķi Stokholmā 1990.gadā uzsāka Pirmdienas kustību ar sapulcēm katru pirmdienu līdz Latvijas brīvības atgūšanai 1991.gadā pilsētas centrā, tad arī Fricis Forstmanis bija klāt! Atsevišķs stāsts ir par viņa lielo interesi par sportu. Latvieši atveda basketbolu uz Zviedriju un ātri vien nodibinājās vairākas basketbola komandas. Viņš bija klāt tikt pat kā katrā spēlē. Ar laiku latviešu komandas izsīka vai apvienojās ar zviedru komandām un Fricis Forstmanis sāka fotografēt zviedru basketbola spēles. Viņš par šo savu darbu saņēma godalgu no Zviedrijas basketbola apvienības.

       Šai izstādē redzami ir vairāki latviešu bēgļu portreti ar īsiem aprakstiem. Pateicoties Ingunas Daukstes-Silasproģes grāmatai “Gaidot laivu” ir radusies iespēja dziļāk iepazīties ar šo cilvēku likteņiem trimdā.

      Liels prieks bija starp klātesošajiem ieraudzīt 9.klases audzēkņus!

     Pateicamies Pāvilostas muzejam vadītājai Irinai Kurčanovai un darbiniecei Sandrai Teterei  par iespēju parādīt Friča Forstmana vienreizējo foto dokumentu! Paldies jaunajām māksliniecēm Lailai Annai Hornai un Emīlijai Siliņai par muzikālo ievadu un noslēgumu, paldies 9.  klases skolniecēm Sārai Jasmīnei Vezjukai un Luizei Paulai Gulbei par piemēroto lasījumu no Valentīnes Lasmanes grāmatas “Pāri jūrai”.

       Īpašs paldies par iespēju ar klusuma brīdi, izstādes laikā un vēlāk pie kapa vietas, godināt  un pateikties nošautajiem vācu mobilizētajiem lietuviešu jauniešiem par palīdzību latviešu bēgļiem tikt uz laivām!

Izstādes kuratores Andreja Eglīša Latviešu nacionālā fonda pārstāves:

Māra Strautmane, bēgļu bērns vispirms Vācijā un vēlāk Zviedrijā, jo tēvam izdevās nokļūt Gotlandē no Liepājas ar kādu no pēdējām laivām 8.maijā 1945.g.

Petra Inna Iniņberga, bēgļu bērns piedzimis Zviedrijā, bet “ražots” Latvijā. Vecākiem izdevās nokļūt Gotlandē ar laivu no Ventspils 1944.gada novembrī.

Kapars Zellis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vēsturnieks

Izstāde “LATVIEŠU TRIMDAS PAAUDZES ZVIEDRIJĀ” Friča Fortsmaņa fotogrāfijas Pāvilostas novadpētniecības muzejā skatāma līdz 27. februārim.

Foto: L.Ķipste