Piemiņas brīdis

ORIDAI GRINBERGAI -

(28.04.1931.-11.02.1994.)

skolotājai, novadpētniecei, Pāvilostas novadpētniecības muzeja izveidotājai

     Skolotājai, novadpētniecei un Pāvilostas novadpētniecības muzeja izveidotājai Oridai Grinbergai (dz. Zalviņai) 28.aprīlī apritētu 90. mūža gadskārta.

       Atzīmējot šo notikumu un godinot viņas piemiņu, pēc meitas Intas iniciatīvas, ar tuvinieku, Oridas māsas dēla Oļģerta ģimenes un muzeja vadītājas atbalstu Pāvilostas simtgades parkā tika iedēstīts ozoliņš - atvase no Oridas vectēva stādītajiem ozoliem dzimtas mājās “Šķirēnos” Pilskalnes pagasta Neretas novadā.

      Pāvilosta Oridai Grinbergai bija pirmā un vienīgā darba vieta pēc Cēsu skolotāju institūta beigšanas 1953. gadā. Nākusi no Neretas puses, viņa te uzsāka skolotājas gaitas un dziļi, ar savu darbu ieauga šajā Kurzemes smilšainajā krastā.

       Pāvilosta toreiz izskatījās gaužam pelēcīga, nepievilcīga. Iesakņošanās sākās apmēram tāpat kā kārkla stādam kāpas nogāzē. Bet, kad pēc pirmā nobīļa tā labi paraudzījās apkārt, jaunā ģeogrāfijas skolotāja ieraudzīja, ka kolēģi, ar kuriem tagad bija jāvada diena aiz dienas, stingri stāv uz abām kājām. Pie tam ne jau visi dzimuši un auguši te, Āķa galā, kā daždien vēl dzird sakām par Pāvilostu. Drīz vien Orida atskārta, ka sākuma nepatika kaut kur attālinās. Pamanīja arī ko citu: katrs par sevi un visi kopā palīdzēja dot valgmi jaunatnācējas vēl nestiprajām saknēm. Tāds bija sākums.

       Visu, ko viņa darīja, darīja godprātīgi – no sirds. Vienmēr smaidoša, vienmēr gaiša, klusiem, viegliem solīšiem, vienmēr gatava uzklausīt un palīdzēt…

      Kas var izskaitīt dzīves gudrības stundas saviem neskaitāmajiem audzēkņiem un novadpētniekiem, izmērīt takas, ko skolotāja izstaigāja, stundas, kas pagāja gatavojoties novadpētniecības skatēm un konkursiem, kuros tika gūtas godalgotas vietas. Skolotāja apzinājās, ka šis darbs vajadzīgs viņai, audzēkņiem, Pāvilostai un tās apkārtnei.

       Pie skolas, ar viņas iniciatīvu un spēku, tika izveidots ģeogrāfijas laukums – vienīgais rajonā un tuvākajā apkārtnē. Bija brīži, kad pašai vajadzēja ņemt rokās pat mūrnieka vai kāda cita meistara amata rīkus, taču laukumu iekārtot pēc jaunākajām prasībām gribējās ļoti,  - atceras skolotāja. Talkā nāca visi. Tā jau pie mums pieņemts – kur un kam attiecīgajā brīdī vairāk vajag, tur ejam visi bez īpaša uzaicinājuma. Gandarījums – kā jau par katru labi padarītu darbu.

     Kad Pāvilostu apmeklēja viesi, vienmēr Oridu aicināja stāstīt par Pāvilostu, jo zinošāka cilvēka par mazpilsētas vēsturi un ļaudīm, neatrast. Viņa nekad neatteica, vienkārši neprata to darīt, neprata arī saudzēt sevi. Skarbie jūras vēji, mitrais klimats nebija labvēlīgi viņas veselībai.

      Ideja par muzeja izveidošanu Oridai Grinbergai radās, gatavojot izstādi “Pāvilosta – 19.gs. pilsētbūvniecības piemineklis” Pāvilostas simtgadē 1979.gadā. Kopā ar saviem audzēkņiem, domu biedriem, iesaistot ģimeni, daudzu gadu garumā tika vākti eksponāti, organizētas ekspedīcijas pa Saku, Ulmali, Stranti, Salienu, Rīvu, Orgsalienu, Grīņiem, Pāvilostu. Apmeklētas neskaitāmas lauku sētas, pierakstīti cilvēku likteņstāsti, pētīta saimnieciskā darbība, garīgā kultūra, tradīcijas, vēsture. Savākti ap 5000 eksponātu.

        Oridai Grinbergai izdevās īstenot savu mērķi – 1990. gada 7. decembrī tika pieņemts lēmums – ar 1991. gada 1. janvāri atvērt Pāvilostas novadpētniecības muzeju. Pirmajā gadā, pateicoties spēcīgai komandai, līdzcilvēku atbalstam, tika strādāts un paveikts neredzamais darbs, lai taptu pirmā muzeja ekspozīcija. Un 1992. gada 17. novembrī svinīgi tika atklāts Pāvilostas novadpētniecības muzejs! Bet…1994. gadā uznāca barga ziema un 11. februārī mūžībā aizgāja labestīgā un sirsnīgā muzeja vadītāja Orida Grinberga. Nežēlīgais liktenis izdzēš cilvēka dzīvi, izrauj viņu no mūsu vidus, bet tas nevar izdzēst atmiņas par viņas gaišumu, labestību un sirsnību.   

       Tika šķetināti atmiņu pavedieni par Oridu Grinbergu kā nenogurstošu novada vēstures izzinātāju, izdomas bagātu skolotāju, vienmēr darbos aizņemtu mammu meitai Intai un dēlam Egilam, vienmēr smaidošu, gaišu un pret visiem labvēlīgu cilvēku. Viņa ļoti mīlēja savu zemi un tās vēsturi. Tieši viņa bija tā, kas savus skolēnus iepazīstināja ar Pāvilostas cilvēkiem, iestādēm, ielām, mājām un novada vēsturi. Bet viņas vairs nav, ir tikai līdzcilvēku atmiņu gaišie zibšņi.

    Ozols esot viens no kokiem, kurš spēj raidīt informāciju lielā attālumā, veido enerģētiskas saites, tieši tāpēc tas spēj augt viens pats, arī nabadzīgā smilšainā augsnē, nezaudējot neko no sava spēka. Tieši tāpat kā Orida – atnākot no Zemgales bagātiem laukiem šajā smilšainajā krastā.

      Lai šis ozols aug Oridas piemiņai un ir kā nelokāmības, enerģijas, radošuma, iedvesmas, labestības un pozitīva spēka simbols!

“Ko mantojusi es no senčiem saviem?-

Ne titulus un zelta gredzenus,

Vien viņu egles, ozoli un kļavas

Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,

Lai redzētu,

Kā mani koki zied.”

                                 /A. Elksne/

    Raksts veidots, izmantojot skolotājas V. Masko, bijušās skolnieces un kolēģes M. Hornas, muzeja vadītājas I. Kurčanovas atmiņas.

Atmiņas apkopoja meita Inta Vīgante

Foto: I. Kurčanova, ģimenes personīgā foto arhīva