“25.marts. Pāvilosta. Diena, kad esmu skolas dežurante. Man ir 14 gadu un mācos sestajā klasē. Esmu izgājusi laukā, lai ar rokas zvaniņu sasauktu visus uz stundu. Aiz žoga stāv māsa un sauc mani pie sevis. Līdzko esmu pienākusi klāt, viņa saka, ka jābēg, jo tūlīt ieradīsies milicis un mūs savāks. Mamma nebija mājās un uz mājām nedrīkstēja iet, jo tur mūs gaidīja bruņojies zaldāts. Mēs slēpāmies pie kaimiņienes, turpat pāri ielai.  26.marta rītā tomēr atgriezāmies mājās, zaldāts mūs sagaidīja un lika kravāt mantas. Kad pēc mūsu ieskatiem visu vajadzīgo bijām sametušas maisos, zaldāts teica, ka nu ir laiks doties. Bet mēs atteicāmies, ka bez mammas nekur nebrauksim. Mēģināja mūs pat piemānīt, ka mamma jau gaida uz perona. Vakarā atbrauc mājās mamma, mēs viņu sagaidām. Piebrauc kravas mašīna, liek kāpt mums kuzavā, kur jau bija pāris cilvēku un dodamies ceļā. Pienāk nakts, esam ieradušies Liepājā. Tiekam sasēdināti pēdējā ešalonā, lopu vagonos ceļam uz Sibīriju.

     Gan jauni, gan veci. Turīgāki un ne tik, visi kopā. Bērni guļ uz nārām, pārējie uz vagona grīdas uz saviem drēbju maisiem. Ceļā esam trīs nedēļas, pa retam tiek atvērtas vagona durvis. Stiprākie dodas pēc ūdens un zaldāts pienes kaut ko līdzīgu kāpostu zupai. Un tā smaka vagonā vienkārši drausmīga. Esam tikuši līdz lielai pilsētai.  Izsēdināja un aizdzina uz pirti nomazgāties, visus viena barā pēc tam atgriežamies atpakaļ savos vagonos.

      Ir aptuveni aprīļa vidus.  Mums palaimējās, visi, kas tikām iesēdināti vagonā, arī no tā izkāpām savām kājām uz perona Omskā, kur mūs jau gaida kolhozu priekšsēdētāji. Mēs tiekam aizvestas uz kolhozu „Будённый” Ačaīrā. Tur atkal piebrauc vīrietis, šoreiz gan ar vērša pajūgu un aizved pie kādas sievietes, kura mums savā virtuvē ierādīja vienu nelielu metāla gultiņu trijām. Sākums bija ļoti grūts, valodu nepratām, tikām apsauktas par fašistiem, bet, kad jau spējām izskaidrot, kādā situācijā atrodamies, viss mainījās.

      Tā kā Sibīrijā ziemas garas un sals bargs, galvgalī guļ teļš, pa istabu skraidā sivēns un zem krāsns tup vistas. Apģērbs arī nav tas siltākais, saimniece iedeva vecu pufaiku un no vatētas segas šuvām ko uzvilkt kājās. Ēdiens arī bija problēma - nācās iet pie kaimiņiem, un līdzi paņemtās drēbes un audumu mainīt pret ko ēdamu. Darbs bija smags, bet par to nemaksāja, bet gan izsniedza 400 gramus maizes. Mammai nācās dalīties ar mani, jo es oficiāli strādāt vēl nevarēju. Tālāk jau sāku strādāt arī es, nomainījām dzīvesvietu.

        Pēc  10 gadiem atgriezos mājās, Latvijā.” Atmiņu stāsts – Zigrīda  Beihmane,   izsūtīta no Pāvilostas,  Brīvības ielas 4.

       Cik viss bija vienkārši! Atnāca, lika sakravāt mantiņas un aizveda...Vienkārši?!

       1949. gadā 25. un 26. martā izpostīto un atstāto māju skaits:

• Ulmale 13 mājsaimniecības -28 iedzīvotāji.
• Pāvilosta  2 mājsaimniecības - 5 iedzīvotāji.
• Saka  30 mājsaimniecības - 174 iedzīvotāji.

/informācija no Pāvilostas novadpētniecības muzeja krājuma/

Pāvilostas novadpētniecības muzeja

vadītāja Irina Kurčanova

   Pāvilostā,100-gades parkā pie akmens komunistiskā genocīda upuru piemiņai sveci iededza un ziedus nolika Pāvilostas novada pašvaldība un Pāvilostas pilsētas kultūras nams.

Foto: S. Vārsberga