Divas dienas mūžiņā –

Viena laba, otra ļauna.

I labā, i ļaunā,

Abas divas jādzīvo.

     Jau sešus gadus Ziemupē ir sava piemiņas vieta - veltījums visām ziemupnieku komunistiskā genocīda skartajām ģimenēm. Un jau sešus gadus mēs pulcējamies pie Ziemupes gaišā skumju akmens, lai pieminētu, lai atcerētos 1949. gada 25 marta skarbos notikumus.

      Šogad liela pulcēšanās liegta, bet piemiņas brīdis bija ne mazāk smeldzīgs. Izskanēja Aivara Gravas dzejolis “Sargeņģelis”, kas veltīts viņa omītei. Dzejolī ir rindas:

“Viņa bija eņģelis, kurš zaudējis spārnus,
Un palicis lauku sētā…”

      Tas mums ļoti sasaucās ar to cilvēku likteņiem, kurus sadzina vagonos un aizveda. Tie bija cilvēki, kuriem apgrieza spārnus…

       Paldies Daigai un Dainai par dziesmām, tās sildīja mūsu sirdis un ticu, ka arī to izvesto cilvēku sirdis, kuras vairs nepukst. Mēs nedrīkstam aizmirst…

Ziemupes senlietu krātuves “Jūras māja”

vadītāja Daina Vītola

Foto: D. Vītola

“SARGEŅĢELIS”
                           /A. Grava/
Es savu sargeņģeli redzēju,
Kad biju vēl pavisam mazs,
Man sargeņģelis sveču gaismā
Vakaros lasīja pasakas.
Mans sargeņģelis slauca govis,
Ravēja dārzus un aitas cirpa,
Es zināju, ka naktīs
Sargeņģelim rokas tirpa.
Viņam nebija dzīve viegla,
Tas nebij’ uz mākoņa maliņas stāvēt,
Varbūt tāpēc viņš prata
Bērnam galviņu paglaudīt un asaras žāvēt.
Oma uz baznīcu gāja reti,
Viņa nebija nekāda svētā,
Viņa bija eņģelis, kurš zaudējis spārnus,
Un palicis lauku sētā….